Cēsis Eko Trail- jaunas tradīcijas

Man patīk, kad lietām ir sava kārtība. Ar daudz ko var rēķināties, ka notiks kā paredzēts un arī var atļauties izbaudīt aktivitātes procesa pēc kā, piemēram, rīta kafijas dzeršanu un svētdienas rītu pankūkas. Sava vieta ir neplānotajam un garo distanču skriešana mežā ir viena no tādām aktivitātēm, kur, lai kā Tu gatavotos, tomēr sagaida kaut kas nezināms un dažreiz pārsteidzošs. Nedaudz par tradīciju bija kļuvuši diezgan neveiksmīgi starti un sportiskās formas pasliktināšanās pēdējā gada laikā. 2019. gadā Cēsīs izdevās gana labs starts, bet tas nāca ar diezgan stipru pārpūli, kam sekoja nepareiza atjaunošanās (turpināju treniņplānu, nevis atpūtos), kas noveda pie diezgan katastrofāliem rezultātiem sezonas beigās. Šogad apņemšanās bija šo tradīciju lauzt un Cēsis bija piemērota vieta, lai to izdarītu. Pirmkārt tāpēc, ka īsti citu sacensību pavasarī/vasarā nebija un Daibe skaitās tikai daļēji, jo tur daudz skriet nesanāca un galvenais mērķis bija uz savām kājām tikt līdz finišam. Otrs aspekts- tās biju plānojis kā TOP3 galvenās sacensības šogad, attiecīgi uz šo biju trenējies.

Gatavošanās sacensībām sākās ļoti agri. Uz maratonu rudenī daudz necerēju un arī vasaras karstumā to nebūtu skrējis tāpat, tāpēc nolēmu skriet Cēsīs pēc maratona plāna un, ja iespējams, paķert dažus garākus pārgājienskrējienus, lai varētu izmocīt 50km distanci 1. augustā. Dažādu iemeslu dēļ tomēr izvēlējos skriet 30+ ,kas patiesībā  bija “zem 30” tāpat kā  bija īsākas visas pārējās distances, bērnu skrējienu ieskaitot. Pēc Daibes piedzīvojumiem jutos paēdis no izaicinājumiem un kaut kā nevarēju samotivēties vasaras karstumā uz garajiem treniņiem un nolēmu tomēr startēt 30km distancē. Daļēji ietekmēja biežās izmaiņas nolikumā un starta laika maiņa, jo sākumā biju cerējis, ka 50km skries 5 vai 6 no rīta, kad būtu stipri vēsāks, kā pēcpusdienā. Lai vai kā, GPX faili tika laicīgi izpētīti, ekipējums un loģistika sagatavota dažas dienas iepriekš kā arī pielāgots dienas režīms tika ievērots jau pusnedēļu pirms skrējiena.

Starts. Lai nu kas, bet starta vieta un ieskrējiens Cēsīs ir izcili. Sākums ir Rožu laukumā, kas pa lielam ir tāds kā augstākais punkts, no kura pirmais kilometrs iet lēzeni uz leju. Šeit lieliski var atvēzēties uz skriešanu, uzķert labu  tempu, sasniegt kārtīgu ātrumu iesildot sevi, bet ar minimālu piepūli un pulsu. Pēc tam aiziet neliels, bet pagarš kāpums, kuru mierīgi izskrienu pēc inerces, lai no kapiem ceļa iegrieztos meža takās. Samērā līdzens un stabili skrienams gabals līdz apmēram 14. kilometram. Šeit turu diezgan ātru tempu, jo pēc sajūtām pulss nekāpj, laikapstākļi skriešanai ir lieliski un attiecīgi varu neslinkot. Drīz daži nenozīmīgi kāpumi, kurus pārvaru nedaudz samazinot tempu, bet nepārejot soļos. Vēlāk jau sākas jautrība ar kāpumiem. Viens interesants brīdis pienāca, kad pirms kontrolpunkta skrēju aiz 2 nelieliem skrējēju bariņiem. Priekšā bija daži kāpumi, sūnas un tādas interesantas tehniskas takas lejup pa nogāzēm, kad visi kā sarunājuši mani palaida garām. Nu labi, paldies, bet tas samulsināja. Tik ātri jau neskrēju gan, varbūt vienkārši kaitinoši dzinos pa pēdām. Daži vēlāk gan mani noķēra. Šodien apdzinu daudzus un mani apdzina maz skrējēju. Vairāk tāpēc, ka izvēlējos atkal taktiku startēt vairāk no beigām, jo iegūtā vieta finišā man tik ļoti nebija svarīga, kā vidējais temps.

Atsvaidzināšanās punkts Ērgļu klintīs, kurā pa lielam bija jāuzkāpj. Tur pavadīju apmēram pusotru minūti un devos ceļā. Uz vietas padzēru kolu un ūdeni un nolēmu turpmākajā ceļā iztikt ar to, kas ir atlicis mugursomā, jo dzert īpaši negribējās un arī ārā temperatūra neprasīja visu laiku uzņemt šķidrumu. Turpinu ar kāpumiem augšā un lejā. Drīz jau acīte, jeb pusmaratons noskriets un skrējiena riebīgākā vieta sasniegta. Mīksts skrējiens un pulss sāk kāpt ar vien vairāk un vairāk. Garš nemanāms kāpums, kurš pāriet tādā lēzenā ceļā augšup pa  pauguru.  Šie man reāli nepatīk, jo īsākā distancē būtu mierīgi skrienami, bet šeit visi, kas man priekšā viens aiz otra pāriet soļos. Steigas šeit nevienam nebūs, tāpēc kādus 300 metrus nosoļoju es arī.

Pēc paugura sākās neliels uztraukums, jo pamanīju ka apkārtējiem skrējējiem bija zaļi numuri, bet man vienīgajam oranžs. Prātoju, vai šobrīd neatkārtoju Āžu kalna scenāriju tešot pakaļ garākai distancei. Ar brīdi baža pieņēmās spēkā, jo nu jau 24. km, drīz finišs un kaut kā neticas, ka 50. km distance vēl 20km riņķos pa vecpilsētu, vai nu tūlīt ieskriesim klintīs un šis kļūs par ļoti garu skrējienu vai arī ir pēdējais brīdis meklēt finišu. Par laimi izskrienot no kārtējās takas uz meža ceļa gaidītais krustojums ir klāt. Vēl nieka 5km (patiesībā 4) un dzeršu alu. Tālāk skrienu līdz finišam viens, tikai pēdējā km redzu nākamo sekotāju. Priekšā esošais arī nav redzams. Skaitu cik kāpumi varētu būt, lai taupītu spēkus pēdējam kāpienam. Šoreiz finišā gribu ieskriet, nevis ievilkties.

Finišs- kājas jau sausas visādā ziņā un tempa dēļ sāka krampji knosīties un vilkt muskuļus, nebija pierasts skriet tik ātri tik garu gabalu, pie tam ar tādu reljefu. Labi, ka nesarāva tā pa nopietno, bet savā ziņā uztvēru to kā kāju komplimentu man- varu paskriet tā, ka muskuļi sāk raustīties. Pēdējais kilometrs un skrējiens lejā gar diskgolfa trasi un augšā pa gaišo taku, kas pāri pļavai izskatījās, ka gara balta čūska, lai šķērsotu ielu un pieveiktu pēdējo izaicinājumu- Cēsu pils trepes. Pagājušajā gadā šeit gāja smagi, jo biju pilnībā iztukšojies. Šoreiz spēku nepietika īstam skrējienam, bet gan kārtīgam “stairs power climbing”, daudz tūristu arī šoreiz, tāpēc bija ari varēju nesteigties, jo tikt garām uzreiz visiem tāpat nevarēja. Pēc trepēm pēdējie pārsimts metri, jūtu, ka tos  varu noskriet un uzņemu kārtīgu tempu, lai ieskrietu finišā zemajā lidojumā. Bez sāpēm finišs un viss, ko pirmajā brīdī sajūtu ir:

Elpa nav ciet un nejūtu arī, ka kājas ļodzītos un vajadzētu piesēst. Viss likās skaisti. Rezultāts ir 28,14km un 2:51 ar tempu 6:05 m/km, kas ir par 5 sekundēm uz km ātrāk nekā pagājušajā gadā uz 25.5km uz nedaudz mazāk kāpumu distanci.

Visi starta mērķi tika izpildīti:

1. Noskriet labi un ar labāku tempu kā pagājušajā gadā (par šo gan nebiju drošs, ka varēšu)

2. noķert kaifu skrienot.

3. Nenodzīt sevi- arī šis izdevās, skrienamajos gabalos necentos pārspīlēt un centos turēt tempu 5:30m/km, izņemot noskrējienos ,kur sanāca lielāks ātrums, kā rezultātā vidējais pulss bija ciešams un rēķinātais atjaunošanās laiks tikai 72 stundas, nevis 4dienas, kā pagājušajā gadā.

4. sagatavoties un izdarīt visu kā nākas no loģistikas viedokļa- šoreiz bez pamanāmām kļūdām

Nākotnes plāni šobrīd nemainās- Buks augustā, SKM septembrī un maratons oktobrī. Pārējais pēc vēlmēm un ne-sacensību režīmā. 2021. gadā ļoti iespējams jāmēģina 50km distance, Cēsīs ir labi apstākļi šādam pirmajam skrējienam.

Pēdējā pusotra km skrējiens (no finiša puses skatoties) pāri pļavai pirms Cēsu pils trepēm

Neziemas sezona – Noskrien Ziemu Kuldīgā

Ir vietas un notikumi, kas ir īpašāki par citiem. Kuldīga ir vieta no kurienes es nāku, tāpēc viesošanās šajā pusē vienmēr paliek vairāk atmiņā. Vieta ar interesantu vēsturi, skaistu arhitektūru un daudziem notikumiem. Dažreiz rodas iespēja arī šeit uzskriet, kas nozīmē apvienot gan viesošanos, gan nodarboties ar savu mīļākovaļasprieku. Sacensībās un treniņos sanāk uzskriet tāpat, bet šoreiz viss nedaudz, bet tomēr citādāk.


Skriešana ziemā, kas nav ziema nekāds liels jaunums nav, līdz ar to šo varētu ierindot vēla rudens skrējiena kategorijā. Venta gan bija pacentusies piespiest organizatorus pievīlēt trases garumu, kas rezultējās ar trases saīsināšanu pat 2 reizes. Kopumā viss Mārtiņsalas posms tika izņemts ārā, varbūt, ka labi, ka tā. Iespējams, organizatoriem būs motivācija kādreiz nokārtot šeit rēķinus un uzrīkot skrējienu vēlreiz, kur neatteikšos piedalīties. Šī bija otrā reize, kad Kuldīgā skrienu kaut ko citu bez pusmaratona, bet pirmā reize rudensziemā.


Pirmo reizi mūžā veicu trases izpēti izbraucot un apskatot galvenās trases vietas, nepaļaujoties tikai uz atmiņu par vietām, bet arī novērtējot, kādi iespējamie laikapstākļu nedarbi gaidāmi. Parasti ļaujos organizatoriem pārsteigt sevi, bet tā kā vēlējos noskriet pēc iespējas labi savām šī brīža iespējām, izvēlējos tomēr kājas iepazīstināt ar nākamās dienas pārbaudījumiem. Patiesībā noderēja, jo ļāva salikt pa plauktiem spēles plānu, kur dzīties un kur turēt mierīgāku tempu. Ar šādu plānu galvā, spēkus varēju tērēt vienmērīgi visa skrējiena laikā.


Sacensību rītā stiprs vējš un slikta pašsajūta, pie tam vēlāk radās aizdomas, ka vispār esmu skrējis ar temperatūru. Ar taktiskā plāna īstenošanu veicās kā parasti- ievēroju aptuveni, bet kopumā labāk kā citas reizes. Sākumā netrakoju, sprinta etapā uzskrēju pēc iespējas ātri un tad tālāk kruīzā pārējo daļu līdz starpfinišam un otro apli mierīgi pēc sajūtām. Sprinta iesākums sanāca vājš, jo priekšā uz takas 3 skrējēji blakus, minstināšanās maksā laiku- rezultātā 1:52 uz ~450 metriem. Nav slikti tāpat. Tālāk pamanījos tempu nenomest līdz pirmā apļa beigām un tūlīt pēc kontrolpunkta nācās manīt, ka “sūds vien ir no tiem kāpumiem” liek augšstilbiem sākt žēloties par grūto dzīvi. Otrā aplī brīžiem zuda ātrums un kļuva grūti noturēt vienmērīgu tempu, bet domas no skriešanas grūtībām novērsu izpētot savas bērnības apkaimi, pie kam sanāca divreiz skriet gar savām bijušajām mājām.


Finišā 1 stunda un 24 minūtes un laikam 6 sekundes. Sagurums, bet priecājos par sasniegto. Pēc tik garas nemotivācijas un skriešanas pauzes diezgan lēni sāku atgūt formu. Šī brīža sasiegums ir ok, ja skaita to, ka ar visu to, ka šobrīd skrienu arī produktīvos treniņus, kopumā daru mazāk nekā iepriekš. Progress ir un būs, taču uz Berlīnes pusmaratonu ar esošo būs par īsu, lai uzlabotu PB, turklāt Garmin Coach plāns ir pārāk tehniski neelastīgs, līdz ar to man nav ieskaitījis pēdējos 4 skrējienus un ir samazinājis slodzi. Nomainu uz līdzīgu plānu, bet ar vairāk tempa, ne ātruma skrējieniem.


Viens no sacensību high-light varētu būt tas, ka mani pirmajā kilometrā 2x gandrīz nonesa no kājām paša komandas biedri. Ozols šķērsām skrienot pāri ielai ienesās kājās, tā, ka knapi izvairījos un tūlīt pēc tam gandrīz sabuktējos ar Dzintaru. Sacensībās draugu nav, ir tikai konkurenti🙂


Pasākumam lieku 5 no 5 ballēm. Bija labi noorganizēts, atmosfēra man patika un trase bija ok, bet šeit vieta ir uzlabojumiem un līdzīgus skrējienus varētu mierīgi uzrīkot vairākās vietās ar dažādām trasēm ar to pašu iespēju nodrošināt siltu sacensību centru.

Tallinas maratons 2019

Maratons manā prātā ieņem pavisam nelielu, bet pietiekami svarīgu vietu, lai par to ik pa laikam aizdomātos. Un aizdomāties es mēdzu diezgan daudz par dažādām lietām. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc no aizdomāšanās līdz skriešanai esmu līdz šim ticis 3 reizes. No otras puses, maratons nav tā lieta, ko noskriet kā rīta treniņu pēc piena uz veikalu (vai vakara intervālus uz veikalu 21.54), skrējienam ir jāgatavojas un līdz šim esmu pamanījies sacensības izvēlēties sev ļoti neizdevīgā laikā, līdz ar to mēģinājumu skriet maratonu ir bijuši kopā vismaz divas reizes vairāk kā noskriets. Šī vasara aizgāja Lūša zīmē un to izmantoju kā bāzi, lai skrietu maratonu. Tā bija lieliska, bet mazliet stulba pieeja. Lielākā kļūda bija bija izvēlēties vairākus smagus skrējienus pēc kārtas un pārkarst, kā rezultātā taper periods sākās pārāk savlaicīgi. Kājas bija pateicīgas, bet forma bija kritusi un kopā ar zināmām nelielām veselības niansēm lika izbaudīt piedzīvojumus Tallinā.

Pirmos 2 maratonus startēju Rīgā ar rezultātiem 4:12 un 3:45. Rīgā startēju kopš 2009. gada, kad sāku ar ~5km, bet tieši maijs ir vienmēr bijis tas mēnesis, kur mani rezultāti nav bijuši labi vai nākuši ar lielām mokām, līdz ar to pēc 10 gadiem ņēmos prātā un kamēr tieku skaidrībā ar pavasara skrējieniem nolēmu debitēt Igaunijā rudenī ar atgriešanos 4+ stundu klubā ar rezultātu 4:03. Šoreiz rezultāts ir vienaldzīgs un esmu priecīgs, ka vispār tiku līdz finišam.

Nedaudz par pasākumu. Tallinā piedalījās ap 21 tūkstotis skrējēju, no kuriem maratonu skrēja 2159 un pusmaratonu 3388. Salīdzināšanai Lietuvā tajā pašā dienā maratonu skrēja 856 un pusmaratonu 1821 dalībieki. Šiem abiem skrējieniem IAAF zīmes nav piešķirtas. Kas ir interesanti, un atsevišķas izpētes vērts temats, Rīgas maratona statistika. 42.2km 2292 un 5678 (jā, aizdomīgs cipars) reģistrēto dalībnieku. Statistiku paķēru no dažādiem avotiem un precizitāti nepārbaudīju, jo ideja šeit skaidra ir tāpat. Sen jau vienīgā bronzas zīmes Baltijā un vienīgā zelta maratona īpašniece Ziemeļeiropā uz galveno sacensību disciplīnu savāc tikai knapiem 6% vairāk dalībnieku, kā Igaunija. Nedaudz labāk Rīgai veicas ar pusmaratonistu piesaistīšanu, nemaz nerunājot par mazajām 6 kilometru “maratona” distancēm. Varbūt tiešām cipari jāpārbauda.

Pats sacensību rīts iesākas, vai pareizāk sakot, vakardiena vēl nav īsti beigusies, ar ļoti dīvainu pašsajūtu. Gulēts ir gandrīz nemaz un liekas, ka vēl ir sestdienas vēls vakars. Fiziski pats jūtos vājš un prātā ir viss, kas nav saistīts ar skriešanu Arī vēders sūtīja signālus, ka tieši šodien gan nekā nebūs no skriešanas, bet tā izrādījās viltus trauksme, jo vēders ar savu uzdevumu no visām manām ķermeņa daļām šajā skrējienā tika vislabāk galā un apstiprināja manu pieņēmumu par to ko sacensībās ēst un kā uzdzert. Attā, šķidrās želejas.

Līdz uzvarai pietrūka pavisam nedaudz, jeb nedaudz vairāk kā pusotra stunda. kopumā no ap 2100 finišētājiem sasniedzu 1181. vietu (grupā 473. vieta no cik, nezinu, jo kauns skatīties), pie normāliem apstākļiem būtu noskrējis arī pēc plāna 3:45. Bet tā kā vienīgais mērķis bija izdzīvot, rezultāts patiesībā nav nav slikts. Pēc 21.1km biju vēl TOP 1000. Ēšanas taktika, nostrādāja vairāk nekā labi, ja ņem vērā, ka biju tikai veicis apšaubāmas kvalitātes iepriekšējo kļūdu analīzi un teorētiskus aprēķinus kā vajadzētu darīt. Ar aprēķiniem man kā ciparu cilvēkam veicās tīri labi un arī kādreizējo vēdera nelaimju pārskatīšana deva vēlamos rezultātus par spīti tam, ka nesanāca ne reizi to visu pamēģināt treniņā. Noderēja iepriekšējā maratona pozitīvā pieredze. Interesanti, ka kopš tā laika treilos, kur esmu pavadījis sacensībās 3 un vairāk stundas nav nekā ļoti labi veicies, brīžiem iznākums ir bijis sūdīgs (2 sacensībās pēc kārtas diezgan tiešā nozīmē, tāpēc tualetes papīrs ir manā obligātā ekipējuma saraksta top 10) Par to liecina, ka par spīti visam lielākais un smagākais lūziens atnāca ap 36-38.km. Tempa kritiens smagākais sanāca jau uz 35.km, bet tur lielākā bremze bija pašsajūtas saglabāšana.

Skrējiens kā tāds likās “alternatīvs” un nedaudz īpašs kopumā. Jau ar brīdi, kad skrējām cauri ostas teritorijai, sapratu, ka ar pilsētu ielu skrējienu šeit daudz darīšanu nebūs un man likās vienu brīdi, ka skrējiens varētu beigties Hāpsalu vai pie prāmja pārceltuves uz Saaremaa salu. Šis no līdzības ar Kuldīgas pusmaratonu, kur Pārventas posms ar gadiem kļūst garāks un garāks, ka man ir aizdomas, ka tas kādreiz kļūs par Kuldīgas-Rendas pusmaratonu, jo tajā posmā attālums ir kaut kur 20+km. Tā arī bija, skrējiens vijās caur industriālajiem rajoniem, Tallinas “Mežaparku” un par pārsteigumu ar ZOO (pārsteigums, jo īsti vīri trases aprakstus nelasa). No sākuma pat nevarēja saprast, ka tas ir zoodārzs, kam skrienu cauri, dzīvnieku klātbūtni nodeva to pārstrādātās pārtikas aromāts. Bet par sevi lika manīt lācis, kura būris atradās tieši trases malā. Lai gan man tajā brīdī bija citas problēmas, lācis pacentās, lai viņa klātesamību pamanītu visi- tas ar ķepām lauza vaļā krātiņa durvis. Veiksmes gadījumā viņam būtu bijusi iespēja izvēlēties kādu no daudzajiem maratonistiem. Maltīte būtu pasīksta, bet veselīgi barota. Skati uz jūru ap 25.km un nedaudz treila sajūtas pirms tam iedvesmoja skriet tālāk. Dzirdēju atsauksmes, ka piejūras posmā pusmaratonistiem bijis pašauri, it sevišķi, kad maršruti krustojās ar ātrākajiem maratonistiem.

Līdzjutēji. Fantastika. Te nav ko pielikt. Atmosfēra bija lieliska un tā dzina uz priekšu. Man drīzāk gribējās nomirt, nevis finišēt, bet līdzjutēju un skatītāju centība iedvesmoja. Pēc finiša pinkšķēt sagribējās, nevis no sevis mocīšanas, bet no tā, ka atmosfēra bija tā, kas mani aizvilka līdz galam. Ironman meitenes un puiši, atsvaidzināšanās punktu brīvprātīgie, mūzikas punkti. Viss bija forši. Rīgā lielās skatuves ir iespaidīgākās un skaļākas, bet šeit kaut kā vairāk izdevās noķert to īsto maratona sajūtu pat ja man tajā brīdī vairāk gribējās ielēkt jūrā.

Nākotnes plāni.

Šobrīd svarīgākais ir atjaunoties pēc maratona šausmām un pozitīvi skatīties uz priekšu. Iespējams, ka distances var mainīties pašsajūtas un veselā saprāta iespaidā. Bet rudens ir mans laiks un šādi aizmirsīsies arī karsto skrējienu bēdas.

Tuvākie plāni ir sekojoši Valmieras maratona skrējiens (21km vai 12km aka 10k recovery), plānots būt pilsētā nedēļas nogalē, tāpēc izmantošu iespēju izbaudīt tuvojošos rudeni ar vieglu skrējienu zem 2:00, kas būs arī mans 39. pusmaratons. Uz 40. nākamgad vajadzētu kādu labāku rezultātu.

SKM septembra beigās mani gaidīs 36km garā distancē, kuru plānoju skriet lēnām un prātīgi- iekļaujoties iepriekšējo rezultātu robežās nedaudz zem 5 stundām. Raid.lv

Došu iespēju interesantam skrējienam “Taisnais” taisnais.lv 42km distancē, kuru plānoju skriet pastaigas tempā. Pirmais treila maratons mūžā- galvenais mērķis ir pabūt ar sevi vienatnē un padomāt un izdomās domas. Dalībnieku skaits drīzākais nebūs milzīgs (kas manā skatījumā ir liels pluss šajā gadījumā), līdz ar to vismaz daļu no sacensībām skriešu pilnīgi viens. Sportiskais mērķis ir noskriet mierīgi, jo arī šo skrējienu izmantošu kā atskaites punktu nākošajiem mērķiem. Nākotnes plāni ir lieli.

Sezonas noslēgums tradicionāli Patriotā. Pavasarī biju izlēmis neskriet, bet ar šo skrējienu dienu pēc dzimšanas dienas vēlos noslēgt šo skriešanas sezonu. Šo varētu uz rezultātu, bet neskrienot uz pilnu jaudu.

Skrējieni ir daudz un gari, bet šobrīd galvenais ir sajust atpakaļ skriešanas prieku, izbaudot apkārtni un pasākumu atmosfēru, to sevi nodzenot vasarā biju pazaudējis.

Jāni, labs nāk ar gaidīšanu, tāpēc teksts garāks, lai vari palasīt 🙂