Man patīk, kad lietām ir sava kārtība. Ar daudz ko var rēķināties, ka notiks kā paredzēts un arī var atļauties izbaudīt aktivitātes procesa pēc kā, piemēram, rīta kafijas dzeršanu un svētdienas rītu pankūkas. Sava vieta ir neplānotajam un garo distanču skriešana mežā ir viena no tādām aktivitātēm, kur, lai kā Tu gatavotos, tomēr sagaida kaut kas nezināms un dažreiz pārsteidzošs. Nedaudz par tradīciju bija kļuvuši diezgan neveiksmīgi starti un sportiskās formas pasliktināšanās pēdējā gada laikā. 2019. gadā Cēsīs izdevās gana labs starts, bet tas nāca ar diezgan stipru pārpūli, kam sekoja nepareiza atjaunošanās (turpināju treniņplānu, nevis atpūtos), kas noveda pie diezgan katastrofāliem rezultātiem sezonas beigās. Šogad apņemšanās bija šo tradīciju lauzt un Cēsis bija piemērota vieta, lai to izdarītu. Pirmkārt tāpēc, ka īsti citu sacensību pavasarī/vasarā nebija un Daibe skaitās tikai daļēji, jo tur daudz skriet nesanāca un galvenais mērķis bija uz savām kājām tikt līdz finišam. Otrs aspekts- tās biju plānojis kā TOP3 galvenās sacensības šogad, attiecīgi uz šo biju trenējies.
Gatavošanās sacensībām sākās ļoti agri. Uz maratonu rudenī daudz necerēju un arī vasaras karstumā to nebūtu skrējis tāpat, tāpēc nolēmu skriet Cēsīs pēc maratona plāna un, ja iespējams, paķert dažus garākus pārgājienskrējienus, lai varētu izmocīt 50km distanci 1. augustā. Dažādu iemeslu dēļ tomēr izvēlējos skriet 30+ ,kas patiesībā bija “zem 30” tāpat kā bija īsākas visas pārējās distances, bērnu skrējienu ieskaitot. Pēc Daibes piedzīvojumiem jutos paēdis no izaicinājumiem un kaut kā nevarēju samotivēties vasaras karstumā uz garajiem treniņiem un nolēmu tomēr startēt 30km distancē. Daļēji ietekmēja biežās izmaiņas nolikumā un starta laika maiņa, jo sākumā biju cerējis, ka 50km skries 5 vai 6 no rīta, kad būtu stipri vēsāks, kā pēcpusdienā. Lai vai kā, GPX faili tika laicīgi izpētīti, ekipējums un loģistika sagatavota dažas dienas iepriekš kā arī pielāgots dienas režīms tika ievērots jau pusnedēļu pirms skrējiena.
Starts. Lai nu kas, bet starta vieta un ieskrējiens Cēsīs ir izcili. Sākums ir Rožu laukumā, kas pa lielam ir tāds kā augstākais punkts, no kura pirmais kilometrs iet lēzeni uz leju. Šeit lieliski var atvēzēties uz skriešanu, uzķert labu tempu, sasniegt kārtīgu ātrumu iesildot sevi, bet ar minimālu piepūli un pulsu. Pēc tam aiziet neliels, bet pagarš kāpums, kuru mierīgi izskrienu pēc inerces, lai no kapiem ceļa iegrieztos meža takās. Samērā līdzens un stabili skrienams gabals līdz apmēram 14. kilometram. Šeit turu diezgan ātru tempu, jo pēc sajūtām pulss nekāpj, laikapstākļi skriešanai ir lieliski un attiecīgi varu neslinkot. Drīz daži nenozīmīgi kāpumi, kurus pārvaru nedaudz samazinot tempu, bet nepārejot soļos. Vēlāk jau sākas jautrība ar kāpumiem. Viens interesants brīdis pienāca, kad pirms kontrolpunkta skrēju aiz 2 nelieliem skrējēju bariņiem. Priekšā bija daži kāpumi, sūnas un tādas interesantas tehniskas takas lejup pa nogāzēm, kad visi kā sarunājuši mani palaida garām. Nu labi, paldies, bet tas samulsināja. Tik ātri jau neskrēju gan, varbūt vienkārši kaitinoši dzinos pa pēdām. Daži vēlāk gan mani noķēra. Šodien apdzinu daudzus un mani apdzina maz skrējēju. Vairāk tāpēc, ka izvēlējos atkal taktiku startēt vairāk no beigām, jo iegūtā vieta finišā man tik ļoti nebija svarīga, kā vidējais temps.
Atsvaidzināšanās punkts Ērgļu klintīs, kurā pa lielam bija jāuzkāpj. Tur pavadīju apmēram pusotru minūti un devos ceļā. Uz vietas padzēru kolu un ūdeni un nolēmu turpmākajā ceļā iztikt ar to, kas ir atlicis mugursomā, jo dzert īpaši negribējās un arī ārā temperatūra neprasīja visu laiku uzņemt šķidrumu. Turpinu ar kāpumiem augšā un lejā. Drīz jau acīte, jeb pusmaratons noskriets un skrējiena riebīgākā vieta sasniegta. Mīksts skrējiens un pulss sāk kāpt ar vien vairāk un vairāk. Garš nemanāms kāpums, kurš pāriet tādā lēzenā ceļā augšup pa pauguru. Šie man reāli nepatīk, jo īsākā distancē būtu mierīgi skrienami, bet šeit visi, kas man priekšā viens aiz otra pāriet soļos. Steigas šeit nevienam nebūs, tāpēc kādus 300 metrus nosoļoju es arī.
Pēc paugura sākās neliels uztraukums, jo pamanīju ka apkārtējiem skrējējiem bija zaļi numuri, bet man vienīgajam oranžs. Prātoju, vai šobrīd neatkārtoju Āžu kalna scenāriju tešot pakaļ garākai distancei. Ar brīdi baža pieņēmās spēkā, jo nu jau 24. km, drīz finišs un kaut kā neticas, ka 50. km distance vēl 20km riņķos pa vecpilsētu, vai nu tūlīt ieskriesim klintīs un šis kļūs par ļoti garu skrējienu vai arī ir pēdējais brīdis meklēt finišu. Par laimi izskrienot no kārtējās takas uz meža ceļa gaidītais krustojums ir klāt. Vēl nieka 5km (patiesībā 4) un dzeršu alu. Tālāk skrienu līdz finišam viens, tikai pēdējā km redzu nākamo sekotāju. Priekšā esošais arī nav redzams. Skaitu cik kāpumi varētu būt, lai taupītu spēkus pēdējam kāpienam. Šoreiz finišā gribu ieskriet, nevis ievilkties.
Finišs- kājas jau sausas visādā ziņā un tempa dēļ sāka krampji knosīties un vilkt muskuļus, nebija pierasts skriet tik ātri tik garu gabalu, pie tam ar tādu reljefu. Labi, ka nesarāva tā pa nopietno, bet savā ziņā uztvēru to kā kāju komplimentu man- varu paskriet tā, ka muskuļi sāk raustīties. Pēdējais kilometrs un skrējiens lejā gar diskgolfa trasi un augšā pa gaišo taku, kas pāri pļavai izskatījās, ka gara balta čūska, lai šķērsotu ielu un pieveiktu pēdējo izaicinājumu- Cēsu pils trepes. Pagājušajā gadā šeit gāja smagi, jo biju pilnībā iztukšojies. Šoreiz spēku nepietika īstam skrējienam, bet gan kārtīgam “stairs power climbing”, daudz tūristu arī šoreiz, tāpēc bija ari varēju nesteigties, jo tikt garām uzreiz visiem tāpat nevarēja. Pēc trepēm pēdējie pārsimts metri, jūtu, ka tos varu noskriet un uzņemu kārtīgu tempu, lai ieskrietu finišā zemajā lidojumā. Bez sāpēm finišs un viss, ko pirmajā brīdī sajūtu ir:
Elpa nav ciet un nejūtu arī, ka kājas ļodzītos un vajadzētu piesēst. Viss likās skaisti. Rezultāts ir 28,14km un 2:51 ar tempu 6:05 m/km, kas ir par 5 sekundēm uz km ātrāk nekā pagājušajā gadā uz 25.5km uz nedaudz mazāk kāpumu distanci.
Visi starta mērķi tika izpildīti:
1. Noskriet labi un ar labāku tempu kā pagājušajā gadā (par šo gan nebiju drošs, ka varēšu)
2. noķert kaifu skrienot.
3. Nenodzīt sevi- arī šis izdevās, skrienamajos gabalos necentos pārspīlēt un centos turēt tempu 5:30m/km, izņemot noskrējienos ,kur sanāca lielāks ātrums, kā rezultātā vidējais pulss bija ciešams un rēķinātais atjaunošanās laiks tikai 72 stundas, nevis 4dienas, kā pagājušajā gadā.
4. sagatavoties un izdarīt visu kā nākas no loģistikas viedokļa- šoreiz bez pamanāmām kļūdām
Nākotnes plāni šobrīd nemainās- Buks augustā, SKM septembrī un maratons oktobrī. Pārējais pēc vēlmēm un ne-sacensību režīmā. 2021. gadā ļoti iespējams jāmēģina 50km distance, Cēsīs ir labi apstākļi šādam pirmajam skrējienam.
