Alternatīvais virsraksts šim ierakstam būtu Breaking2. Šoreiz ne laiks, bet skaits. 2 maratoni ne tikai 2 gadu laikā, pat ne vienā, bet 5 nedēļu laikā pēc tam, kad tikai ik pāris gadus esmu spējis sevi pielauzt noskriet 42km. Lai arī man gāja kā pa celmiem Tallinā, tomēr saņemšanās uzreiz to visu pasākumu atkārtot pēc tik īsas pauzes ir pārsteidzoši pat man pašam.
Ir arī pietiekami daudz citu distanču ko skriet, piemēram pusmaratoni vai alus jūdzes, vai alus distance bez jūdzes. Skriet tik garas distances ir diezgan mokošs pasākums pie tam pieprasa zināmu laiku un resursus, lai sagatavotos. Kāpēc man to vajag domāju noskaidrot nākamajās sezonās, kad, iespējams, skriešu vēl garākas distances. Viennozīmīgi, ka pēc Taisnā maratona man ir pavisam cita pēcgarša un šo smeķi jau es jutu pēc Tallinas, bet pavisam mazliet. Un tas ir tas, par ko man bija bažas iepriekš, ka tikai neiepatīkas. Pabūt ar sevi vienatnē nekurienes vidū, saņemt uzmundrinājumu no malas atbalsta punktos, tas uzvelk un pavisam pozitīvā veidā. Protams, ka arī šeit bija daudz tiešu un netiešu norāžu uz trūkumiem manā esošajā sagatavotībā, bet šoreiz tas nāk līdzi ar motivāciju trenēties, nedaudz vairāk, bet daudz gudrāk. Tālāk jau redzēsim, kur mani kājas un neapdomīga pieteikšanās kādiem mačiem aizvedīs. Virziens šobrīd iezīmējies ir skaidrs- pētīšana. Mazi, interesanti un izaicinoši pasākumi, kuros neesmu sen vai nekad bijis, bez ļaužu masām un ar potenciāliem pārsteigumiem.
Pamodos diezgan agri no rīta un ārā gāza lietus. Aptuveni tajā brīdī vajadzēja startēt dubultmaratona distances veicējiem. Veiksmi, tumsā kad lietus gāž un šaurs ceļš jāveic esot jau no paša sākuma esot pilnīgi slapjam, deva motivāciju ielīst atpakaļ zem segas un vēl pusotru stundu pasnaust un izbaudīt siltumu. Nebija garantijas, ka pašam šis nebūs jāizbauda uz savas ādas, bet tikai gaismā. Sacensību centrs sagaidīja ar apmākušos laiku, dodot falšas cerības, ka skrējiens paietu bez lietus. Tas bija māņu gājiens, jo diezgan precīzi ar instruktāžas uzsākšanu uznāca arī lietus. Grūtības sagādāja slapjums un relatīvi augstā gaisa temperatūra, jo grūti saprast, kā ģērbties. Pieturoties pie principa, ka vienmēr jau var noģērbties, atstāju garās bikses un plāno jaku. Protams, ka bija par karstu.
Oficiāli starts tika dots Suntažu bijušajā dzelzceļa stacijā, bet tehniski laika kontrole tika padota kādu km tālāk jau mežā. Pirmie 7 km samērā ātri, nedaudz virs plānotā tempa. Skrienas raiti uz priekšu, bet jūtams, ka paliek karsti un arī pulss ir augstāks nekā treniņos. Skrējēji diezgan ātri izretojas un es kopā ar kādu kungu pāris kilometrus skrienu kopā, bet tad es atraujos un turpmāk skrienu viens pats atbilstoši plānam. Man kā kā očkarikam stiprs lietus neiet pie sirds, jo, ja siltā laikā līst, tad pirmkārt salīst briļļas un ja salīst briļļas, tad tās mēdz aizsvīst. Ja briļļas ir aizsvīdušas diezgan loģiski, ka redzamība kļūst apgrūtināta. Finišēt priekšlaicīgi nomaucoties no kāda uzbēruma īsti manā sacensību darāmo sarakstā nebija. Par laimi drīz lietus beidzās un tuvojās pirmais kontrolpunkts. Ierados tajā cauri slapjš.
Kontrolpunktā fotografēšanās, silta tēja kola un uzkodas. Ātri tieku vaļā no slapjās jakas, nolemju garās bikses atstāt kājās, bija par siltu, bet tomēr vēlāk šo lēmumu nenožēloju. Nākamie 4 km līdz 18. km pagāja zvērā, galvā rēķinot sanāca jocīgi finiša laika un tad pamanu tikai, ka 2km vietā pēc kontrolpunkta esmu jau nodesojis vairāk kā 4. Nākamie km līdz 21.km nez kādu iemeslu dēļ bija besīgi, un tā arī turpmāk līdz finišam, viegli kilometri mijas ar pārdomu pilniem “ko es nafig te daru”.
Starp citu, kontrolpunkti sadalīja maratona distanci 3 daļās, atbalsta punkti bija izvietoti ik pa 14km + 1 extra punkts pie beigām. Man ļoti patika sadalījums, jo atstarpes pietiekami garas, lai izskrietos, bet pietiekami, lai uzņemtu papildu kalorijas tieši laikā. Tā arī galvā sadalīju pasākumu 3 skrējienos, nostrādāja lieliski.
Pusceļā tuvojos pusmaratonistu startam, kuri jau pulcējās uz starta līnijas. Es tātad biju skrējis tuvu plānam, jo šeit man bija jābūt dažas minūtes pēc pusītes starta, bet kāpēc “nestartēt” vēlreiz? Biju jau pārsimt metru attālumā un jau redzēju, ka starta plāksne tiek jau cilāta ziņojot, ka tūlīt sāksies laika atskaite, domāju, ka joka pēc jāpaskrien ātrāk, varbūt paspēšu. Kā tad, pāri dzelzceļa uzbērumam metas pāri briežu bars. Neesmu biologs, bet man šķiet, vai nav šis laiks aptuveni, kad briežiem ir pavasaris (if you know what I mean), tāpēc negribēju iejukt barā, lai kāds ragainis nepadomā, ka es cierēju uz briežu mātēm, piebremzēju un noskatījos kā cēlie streika gabali nozūd kokos un turpināju skriet . Tā nu nācās ierasties startā tieši pēc tam, kad visi devās distancē.
Ķert pusmaratonistus bija nedaudz stulba ideja. Lieki patērēju savus spēkus un kā rādās vēlāk daži skrējēji mani panāca un tos, kurus apdzinu pusdistancē, būtu noskrējis tāpat. Šī bija viena no retajām, bet tomēr kļūdām, kas ietekmēja pašsajūtu pēc 28. km kontrolpunkta. Pa ceļam uz to bija saaugušas jaunās egles, zaļas kā Slaimers no Spoku medniekiem. Reāllvides fotošops kur kāds izmantojis tikai saturation filtru. Skats diezgan episks.
Vēlāk par sevi lika manīt sāpes kreisās kājas potītes apvidū un arī augšstilbs lika manīt, ka varbūt pietiks ākstīties. Tā arī līdz finišam skrēju ar jūtamām sāpēm, kas lika brīžiem samazināt tempu un pāriet soļos. Nedaudz jau sajuka km, bet vienu brīdi bija jāskrien pa diezgan augstu uzbērumu, kuram abās pusēs bija novilkts elektriskais gans. Šeit bija zināms un apslāpējams kārdinājums apsēsties uz vada, lai saņemtu papildu enerģijas un uzmundrinājuma lādiņu, kurš noteikti man bija tajā brīdī nepieciešams.
Neliels, bet patīkams pārsteigums gaidīja 36.km, kur bija izvietots vēl viens extra pieturas punkts, kurā saimniekoja 2 dāmas, kuras aiz laba garastāvokļa, bet varbūt arī, lai sasildītos, lēkāja ceļmalā. Šo iespēju izmantoju, lai apstātos (es taču nepāriešu soļos atkal) un iestiprinātos. Ar vēl vienu skrējēju apspriedām, cik tad vēl līdz finišam palicis. Līdz šim pulkstenis rāda, kādu nepilnu km mazāk kā uz ceļa izvietotās zīmes. Mana teorija apstiprinājās, ka zīmes bija izvietotas no starta vietas, nevis no tehniskā starta, kas bija tālāk, līdz ar to bija jābūt 6km. Tā arī beigās sanāca. Jau 41.km beigās tālumā atspīdēja finiša telts, beidzot tas ir galā, tagad jau varēja uzskriet ātrāk un piemirst par sāpēm kājās, finišējot skaisti.
Skaists skrējiens, beigās viegli nebija, bet ne uz mirkli atšķirībā no vairākām citām sacensībām šogad, nebija domas par izstāšanos, daļēji, ka nebija īsti kur un, ka arī nebija vajadzības. Jutos noguris, bet pašsajūta bija laba, jo skrēju apmēram savā līmenī necenšoties pārlēkt pāri savam patiesajam līmenim.
Organizēts bija kvalitatīvi, atmosfēra bija lieliska, ne tikai gribētu šeit piedalīties, lai piebeigtu 84km, bet arī, lai izbaudītu viesmīlību un pozitīvo atmosfēru. Jau kopš ierados, varēja redzēt, ka cilvēki ir centušies (Šis ir nedaudz atšķirīgs jēdziens no atstrādāt, kas vairāk tuvs ir, ar pirkstu nerādīšu, kādam skriešanas pusmaratonu seriālam pēdējos gados, izņemot atsevišķus posmus). Šeit acīmredzams bija, ka cilvēkiem nav vienalga par to, ko tie dara. Pie tam ar nelielu skaitu cilvēku noorganizēt pasākumu, kas izstiepts 84km garumā ir ievērības cienīgs izaicinājums. Man patika trase, man patika mans tempa plāns, man patika laikapstākļi (pēc 14.km), man patika uzmundrinājumi un bagātīgi klātie uzkodu galdi. Tas ir tā kā tam jābūt un tas ir tas, ko es biju pazaudējis pēdējos gados- kaifu par būšanu tajā vietā un laikā, bet ir bijis lielākoties paša vainas dēļ.
Lietas, par ko padomāt- pulss (nav jau trenēts normāli, ja kas, bet činkstēt neaizliegsi). Lai arī nebiju gatavojies vispār uz šo skrējienu un kopš Siguldas ir bijis liels tapers ar palielinātu km sacensību nedēļā (gudrs plāns vai ne?) bija viena no retajām, kur ne reizi neuznāca doma par izstāšanos. Tomēr mazās būtiskās lietas, par ko piedomāju gatavojoties sacensībām nostrādāja. Dažas no tām: Psiholoģiskā gatavošanās, zināju jau kopš Tallinas (patiesībā kopš pirmā maratona dažus gadus atpakaļ), ka esmu nedaudz patizls ļoti garajās distancēs. Jau kopš pieteicos gāju uz mērķi izbaudīt procesu, izciest visu, kas jāizcieš un vajadzības gadījumā pāriet kaut soļos, bet izbaudīt, izbaudīt izbaudīt, nečinkstēt, nečinkstēt, nečinkstēt, un izdevās! Pateicoties reālistiskam un sabalansētam tempa plānam, finišēju nedaudz pirms plānotā laika. Beidzot gūts patiess gandarījums par paveikto. Acīmredzot ir jāpakāpjas nedaudz atpakaļ un jāpaskatās sev apkārt. Labi rezultāti neizpaliks.
Nākamie plāni- šogad Patriots, kuru mēģināšu skriet nedaudz tempā. Plānotais laiks atkarīgs no laikapstākļiem, bet vēlētos (ja ir tā kā rakstīts 22 km ar astīti) 2h00m ierakstīties. Pēc tam fokuss uz ēšanas paradumu maiņu un svara samazināšanu ar bāzes treniņu plāna uzsākšanu pēc krietnas atpūtas. Svara mešana tagad ir dienaskārtībā, jo starp maratoniem esmu strauji sācis uzresnēt un svara pieaugums neizskatās, ka šobrīd taisās apstāties.
Apbraucot ceļu remontus pie Bērzkroga, eksperimenta pēc izbraucu caur Priekuļiem, dabas skati likās iedvesmojoši, tāpēc ar lielu jautājumu zīmi, bet tomēr, ielieku Priekuļu NZ posmu savā kalendārā
