search instagram arrow-down

ķerot kilometrus

Rīgas maratonsaugusts 29, 2021
PB maratonā

Kategorija

Arhīvi

Parasti sezonas vai vēl retāk svarīgākās sacensības ir tās, uz kurām esi kādu laiku trenējies, pūlējies atrast laiku treniņiem un lējis asaras ceļoties agri no rīta, lai pirms dienas pienākumiem paspētu savākt nepieciešamo treniņu slodzi. Tad gadās sacensības, kuras māca par dzīvi, diezgan nepatīkamā, bet efektīvā veidā. Tā, ka to atceries kādu ilgāku laiku. Un tad ir diezgan reti gadījumi, kad sacensība Tev uzsit pa plecu un pasaka, viss ir forši, mauc cik iekšās, Tev sanāk. Un kaut kādā veidā tieši svētdien izdevās satikties ar to motivējošo sajūtu, kaut gan priekšnosacījumu tam nekādu nebija. Patīkami pārsteigumi ir, nu, kā lai pasaka, patīkami pārsteidzoši.

Jāatzīst, ka Valmiera man vienmēr ir bijusi ļoti ērta vieta skriešanai, jo principā, ja neskaita manu pašu pirmo skrējienu šeit 2011. gadā, kas izdevās tik tizls, ka draugi to joprojām atceras, vidēji man šeit ir ļoti labi veicies ņemot vērā attiecīgā gada vispārējo skriešanas progresu. Mērķus Valmierai parasti neuzstādu, jo primāri pilsētas vizītē ir ģimenes draugu apciemošana, kas kas parasti vakarā pirms sacensībām diezgan ievelkas. Šoreiz vakars ievilkās īpaši gari un pateicoties Eiropas čempionāta pusfinālu volejbolistiem, kas nekādi nespēja 3 setos izlemt, kurš turpinās turnīru finālā, tika “degustēts” čehu alus nepieklājīgos daudzumos. Var noprast, ka sportisko mērķi nākamajā rītā nav īpaši augstā vietā prioritāšu sarakstā.

Pandēmijas ierobežojumiem ir arī savi plusi, atsevišķi starti un loģistika skrējieniem. Tautas skrējieni notiek ar krietnu laika nobīdi (šo izbaudīju jau maratonā, kad velo parkings, mantu nodošana un WC apmeklējums notika rekorda tempos (bet ne pats skrējiens)), 10.5 kilometru distances starts 13.30, kas ļauj nepieklājīgi ilgi pagulēt no rīta un ieturēt krietnas brokastpusdienas. Šogad ir paveicies ar laiku un ir saulains, vēss, bet ar ledainu vēju. Sarežģīti izvēlēties apģērbu, lai nebūtu par karstu, bet šķiet, ka trāpīju labi. Es teiktu, ka daļēji pateicoties laikapstākļiem man izdevās izdarīt visu, ko paveicu skrējienā.

Starts atjaunotajā Daliņa stadionā un jau pie numuru saņemšanas pārņem balta skaudība. Šeit ir 2 lieliski sporta kompleksi neskaitot skolas pieejamos attālumos, bet nu jā, nav ko dzīvot tādos pāķos kā Rīga, kur pat pilsētas vieglatlētikas kausi parasti notiek Ogrē. Stadionā starts, apļu kontrolpunkti un arī finišs. Trase, ja pēc shēmas sociālajos tīklos neuzrunāja, tad reālajā dzīvē bija daudz labāk. Daži stāvāki kāpieni, kurus kompensēja gari un taisni noskrējieni. Īstenībā labāk kā gaidīts. Kā pamanīju vēlāk daudz paziņu tieši šodien šeit sasniedza savus personiskos sezonas un absolūtos labākos laikus.

Vajadzētu arī nedaudz par skrējienu parunāt. Kā jau minēju, uz startu neizgāju lieliskā kondīcijā un iesildīšanās skrējiens no mājvietas uz startu solīja grūtu nākamo stundu. Ar to rēķinājos, tāpēc par to neiespringu. Iespējams šis arī bija pats svarīgākais punkts šajā dienā. Starts tieši laikā un ar slaidu loku stadionā skrējēju bars izskrien Valmieras ielās. Sākumā mēģinu skriet līdzi komandas smagākajam biedram, bet skaidrs, ka ar tik augstu pulsu būtu stubi censties noskriet īso un vidējo distanču ekspertu, un viņu pārspēt uz mutes nolikšanas ieskaitē netaisījos ne tik. Pēc iesildošā kāpuma un pirmajiem 2 kilometriem, īsti nevar saprast vai sākt raudāt jau tagad vai vēl pagaidīt. Vaimanāšanu atliku (es tak zināju uz ko parakstījos) un tā pirmās 20 minūtes arī pagāja. Galvā rēķinot sanāk, ka pat ja palieku lēnāks, tāpat spētu noskriet ātrāk kā paredzēto mInimumu 50 minūtes pilnajai distancei un iespējams, ka pat ierakstītos 47 minūtēs 10k distancē, tāpēc vaimanāšanu par neizdevušos skrējienu atlieku uz vēlaku laiku.

Bet te jau stadions ir klāt un 2. goda aplis cauri sacensību centram, puse distances ir pieveikta, ir smagi, nezinu, kā tikšu līdz galam, bet iekšējā balss saka, ka ir labi, temps ir noturēts pat labāk kā gaidīju. Tā arī turpinu skrējienu un pirmās 30 minūtes ir pagājušas. Šeit arī notiek pagrieziena punkts. Man par lielu pārsteigumu, uz labo pusi. 32. minūtē saprotu, ka jāskrien vēl ir tikai kādas 15 minūtes un es nejūtos tik slikti, lai mestu nost tempu un arī pulss, lai arī ir stratosfērā, tas ne krīt, ne arī kāpj, atstāj man vietu ļoti smagai, bet panesamai skriešanai. Papildu motivācija bija tā, ka samērā ātru pulciņu skrējēju pirms brīža biju apdzinis un kaut arī tas pats bariņš mani noķēra, ap šo minūti aizgāju atkal tam priekšā. pēdējās 7-8 minūtes un palicis aptuveni pusotrs kilometrs ciešanu.

Uz beigām paliek grūti un jūtams, ka paliek mazliet dullāka galva un kājas sāk just cik ciets ir Valmieras ielu asfalts, bet palīdz nesen piedzīvotās šausmas maratonā un nolemju turēt līdz galam. Pēdējie pagriezieni un pēdejais nepilnais kilometrs, man aiziet garām daži skrējēji, necenšos skrieties, taupu pēdējās enerģijas paliekas cienījamam finišam. Bet te nu bija. Kādu laiku skrēju līdzīgā tempā ar citiem un aiz mugura jūtu paātrinājumu un centienus pēdējos 300 metros aizraut man garām. Šajā brīdī veselais saprāts atslēdzas, dodot vietu haštagiem #notgonnahappen #yolo un dažiem nedaudz rupjākiem pēc rakstura un sāku dot tempu arī pats. Neļaušu atņemt man manu simptpadsmito vietu tāpat vien un sāku nesties cik vien kājas nes. Nedaudz negaidīti tas izraisa ķēdes reakciju dažos priekšā esošajos, kas drošvien padomāja to pašu, ko es un arī sāka paātrināties. Finišā ieskrienam vairāki skrējēji tā it kā būtu sacentušies nevis pilsēta sskrējienā, bet stadiona 400 metru sprintā. Tā uz pirkstiem uzmetot man šķeit, ka šī pigora dēļ īstenībā paliku plusos, ieguvu kādu vietu pat augstāk.

Finišā pirmā sajūta ir atvieglojums, ka šī paša ierosinātā spīdzināšana ir beigusies un neticība. Neticība, ka nespēju atrast iemeslu, par ko būt neapmierinātam. 10.5km 48:27 un 10k 45:54 (pēc pulksteņa), kas būt bijis cienījams rezultāts arī ja būtu nedaudz nopietnāk attiecies pret gatavošanos pēdējās dienās pirms skrējiena. Arī tempa stratēģija, lai arī bija agresīva, nostrādāja uz visiem 100%, daudz labāk kā iepriekšējos asfalta skrējienos šogad. Un pats galvenais, pirmā doma finišā- bija forši, man patika un skriešu vēl mazākas distances.

Velāk ceļš mājup un kā jau svētdienās ceļš ir lēnāks, satiksmes dēļ un ir laiks pārcilāt dienas notikumus, jāpiemin svarīgākās lietas, kas aizķērās prātā.

  1. Sacensību gars pārāk bieži ņem virsroku pār visu citu. Pārāk aizdomājos par rezultātu arī tad, kad nav nekādas gatavības vai pamata cerēt uz ko jēdzīgu. Tāpēc rezultāti patiesībā cieš, nevis iegūst. Valmierā gadiem neesmu iesprindzis ne nieka un šeit laikam ne velti rodas mani top rezultāti.
  2. izlikt sevi par 100% var ne tikai 3-4 stundu garos treilos, bet arī mazākās distancēs, šī diena par to atgādināja.
  3. Man asfalts un skrējieni īsāki par 2 stundām man patīk vairāk nekā man gribētos to atzīt.
  4. Distance ir pietiekama, lai izskrietos, bet arī īsa, lai ātri atjaunotos un skrietu biežāk uz ātrumu.
  5. Prieks bērnu acīs par viņu medaļām ir nenovērtējams, daļēji izvēle uz 10km šoreiz bija tāpēc, lai sanāktu laiks arī mazos palaist uz skrējienu, prieks par viņu finišiem bija vēl dubultīgs. Visiem bija iespēja izskrieties un tas bija ļoti jauki.
  6. Es noteikti gribu uzlabot savus rezultātus un acīmredzot izvēle par koncentrēšanos uz pusmaratoniem nākamgad būs drīzākais ļoti pareiza izvēle.
This entry was posted in Sports.
Atbildēt
Your email address will not be published. Required fields are marked *

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: