search instagram arrow-down

ķerot kilometrus

Rīgas maratonsaugusts 29, 2021
PB maratonā

Kategorija

Arhīvi

Goodreads

Ideja un apņemšanās

Garo distanču skriešanā lielākā pieredze man līdz šim bijusi domāšana par tādām. Neparasti garais piespiedu pārtraukums pandēmijas dēļ ļāva iezagties galvā dažādām muļķīgām idejām un pavilkties uz nedaudz neparastiem izaicinājumiem. Viens no atklājumiem šogad bija orientēšanās un rogaininga sports, kur veicu treniņa režīmā pāris mazākas distances. Otrs ir skriešanas grupas izaicinājums, nedēļas kauss. Forši, ja jāmotivējas izskriet, bet muļķīgi, ja viss pasākums aiziet uz bezjēdzīgu kilometru krāšanu. Tad kopš 2020. gada beigām uzsāku personisku izaicinājumu- skriet katru dienu pēc kārtas. Tiku līdz 169. dienai, kad “oficiāli” uzsāku gatavošanos tieši maratonam. Nonācu pie šādas idejas, jo citi izaicinājumi bija paša priekam un tomēr, pandēmijas rezultātā, kad viss ir ciet, bāze bija saskrieta liela un, kad tad vēl, ja ne tagad, pie tam papildu motivators ir pēdējo maratonu sūdīgie rezultāti un pārliecība, ka es varu labāk.

Gatavošanās un treniņplāns

Tā kā esmu lēnā gala skrējējs, tad bija skaidrs, ka, lai sagatavotos maratonam un nepielaistu visas iespējamās kļūdas pēc kārtas kā to iepriekš esmu darījis, bija jāmet miers citiem izaicinājumiem, kas varētu traucēt koncentrēties uz galveno mērķi. Viena lieta bija pārtraukt skriet dienas pēc kārtas un kārtīgi tukšajās dienās atpūsties vai tās izmantot citiem treniņiem, kā arī trenēties pēc konkrēta plāna, kas ļautu izvairīties no pārcentības vācot iknedēļas kilometrus. Kā viens no kritērijiem plāna izvēlē, lai tas būtu pietiekami intensīvs un, lai treniņu plāna pīķa nedēļas kilometrāža man būtu labi pazīstama un skrieta bāzes laikā. Pārāk bieži esmu uzrāvies uz tā, ka treniņu apjoms un intensitāte pēc 2 mēnešiem kļūst nepaceļama. Man izvēle krita uz miksu starp Rīgas maratona piedāvāto advanced 42km treniņplānu (Ilonas Marheles sagatavots), Garmin connect piedāvāto standarta plānu (jo pārklājoties treniņiem, ļoti ērti skriet pēc pulksteņa instrukcijām) un Hala Higdona “vieglāko” treniņplānu.

Pieeja tāda, ka skatoties pēc tā, cik laika varu atvēlēt treniņiem, kā ir gājis iepriekšējā nedēļā ar intervāliem, sastādu pēc sava prāta spējām atbilstošāko plānu, kur grūtākajam treniņam ir 2 varianti, no kuriem 1 ir vieglāks, ja nu pašsajūta neļauj skriet uz pilnu prasīto intensitāti. Šāda pieeja, protams ar pāris kļūdām nāca- ja sākumā gāju stingri pēc Hala plāna, tad uz beigām vairāk Garmin un Rīgas maratona plāna, jo tur beigās lielāks uzsvars bija uz tempo, kas karstās vasaras dēļ krietni iztrūka. Šāda pieeja man patika, neprasīja ļoti daudz laika, tikai kādu laiku svētdienu pasēdēt un padomāt par sasniegto un nākamās nedēļas mērķiem. Skrējienu aprasktus ielādēju aplikācijā un pa nedēļu par to vairs nebija necik jādomā. No rīta pamosties un skrien 1 no 5 skrējieniem.

Neatņemama treniņu sastāvdaļa bija konsultēšanās ar pieredzējušākiem skrējējiem, nenovērtējama informācija, padomi un atbalsts, ko saņēmu pietiktu grāmatām. Taisnība ir, ka, ja gribi augt, tad ej sacenties un draudzēties ar tiem, kas ir kādā jomā labāki par Tevi. Domu apmaiņa un savu ideju testēšana pret realitāti bija interesants process pats par sevi.

Treniņu struktūra un mērķi bija samērā vienkārši, kilometrāžas ziņā centos nedēļā turēties 75-90 kilometru robežās atkarībā no treniņu plāna prasībām. Skriet 1 garo, intervālu un tempo sesiju. Te, protams, gāja kā pa celmiem un jau zinu, ka daudz kļūdas pieļāvu, bet mūžu dzīvo, mūžu mācies. Lielākais ieguvums nāca no garajiem skrējieniem, kilometrāžas un kaut kas no intervāliem. No tempo, es teiktu, ka ieguvu vismazāk, kaut gan ātrumizturība bija tas, ko man vajag kā ēst. Kā zināt, kādi ir ieguvumi un kāda ir gatavība sacensībām? Tune-up sacensības! un Hala plānā tās bija veselas 3 un kā reizi man tieši 3 arī izdevās izskriet, tikai vienu treniņplāna nedēļu vajadzēja pārvietot.

Tune-up sacensības un Taper

Atbilstoši esošajai situācijai un veiksmīgai apstākļu sakritībai man sanāca izskriet 2 pusmaratonus un vienu taku skrējienu, te gan jāsaka, ka Siguldas kalni un mālu dubļi nebija optimāls pasākums maratona gatavošanās plānā, bet tas neliedza sevi pārbaudīt dažās trases taisnēs uz stipra noguruma fona un turēt kopumā augstu intensitāti, kas maratonā palīdzēs psiholoģiski tikt galā pēdējos kilometros.

Lielais lēno kilometru daudzums lika sevi manīt un ātrais pusmaratona temps mani izdzina tālu ārpus manas komforta zonas. Šoreiz ne tuvu savam PB, bet abi skrējieni padevās izcili vienādi un ar līdzvērtīgām kļūdām. 7. un 8. labākais laiks, abos gadījumos pārķerts starts un nieka 6 sekunžu starpība laika ziņā. Mežaparka skrējiens sākās jau ap 25 grādiem, savukārt Kuldīgas vēso laiku ar uzviju kompensēja akmens bruģis un jūtami kalnainā trase. Kuldīgā pēc skrējiena jutos labāk un arī atguvos ātrāk, tomēr karstums ir lielāks mīnuss nekā kalni. Katrā ziņā, vismaz bija skaidrs, ka ar gandrīz 1:42 rezultātu 3:30 ir pārāk riskants mērķis, tāpēc jātēmē uz ko piezemētāku.

Siguldas Stirnu buka posms bija vairāk psiholoģiskais treniņš, skriet, iet, vai rāpot spiežot nedaudz sevi vairāk, kā gribētos varbūt mierīgā sestdienā paskriet. Beigās neskatoties uz tempu, sanāca ļoti smags pasākums dubļu un lietus dēļ. Interesanti bija apskatīt dažas neredzētas Siguldas takas un Lorupes grava, kur nebija būts vispār. Sacesību oga, protams, bija sprinta etaps bobsleja trasē.

Ar šo aktīvais gatavošanās posms tika pabeigts un bija laiks sākt treniņu plāna patīkamāko daļu- Taper. Tas nozīmē treninu slodzes samazināšanu pirms sacensībām, lai uz starta līnijas izietu maksimāli svaigs, bet iespējami augstākajā fiziskajā formā. Pirmajā nedēļā viss sanāca lieliski un ar baudu, bet otrās nedēļas vidū birojā kaut kas bija sagājis šķērsām ar mikroklimata sistēmu un mājās devos galīgi apslimis. Mājas režīmā turpmākās dienas, bet tāpat noriskēju izskriet savus 2 treniņus, jo apsaldēta galva, bet vismaz kakls nelikās ļoti cietis. Tikai tik daudz, ka briesmīgu galvassāpju dēļ, nevarēju 2 naktis pagulēt. Tādā ziņā, nedaudz neveiksmīgi noslēdzu treniņu plānu, bet ceru iziet uz startu svaigs un gatavs skriet.

Pirmssacensību stress un loģistika

Runājot par galvas apsaldēšanu, ar to drāma tikai sākās. Abos treniņos brīdinājuma signāli bira kā no pārpilnības raga tik daudz “sarkanos karogus” var redzēt tikai kādā komunistu saietā. Peldēšanas sajūta, pie neliela ātruma pulss krietna pusmaratona ritmā. Pie 3km maratona tempa testa, tas jau tuvojās 5km elites skrējiena piepūles līmenim. Bija skaidrs, ka nav aršana un drīzākais var iedzert aliņu jau no 7 rītā un apraudāt savu sezonas noslēgumu. Apkārt saradās atbalsta komanda, kas gribēja vai nu redzēt, kā es sevi piebeidzu vai iedrošināt, ka kaut ko izdarīt varēšu. Grūti spriest, bet spiediens bija rezultatīvs un vakarā pirms maratona devos pakaļ savam numuram. Jā, devos pakaļ pats, jo galvenais skrējiena kurjers/partneris netaisījās man to numuru piegādāt. Dēļ tā radās ne tikai lieka čakarēšaās ar braukāšanu, bet arī lieki papildu izdevumi- biju jau aizmirsis, ka biju ar numuru pasūtījis arī starta paku, līdz ar to dažas dienas iepriekš iepirku želejas un citas lietas. Tagad varēšu nākamajā stirnu buka posmā vest savu teltu un iztirgot savus nejauši radītos noliktavas krājumus. Pārējās lietas gan izdarīju kā pēc grāmatas- pēc saraksta biju salicis mantas, ekipējumu un papildu lietas. Dienu pirms starta visam izgāju cauri un šoreiz lieki krājumu atlikumi netika konstatēti. Startam tā kā būtu gatavs, bet ne psiholoģiski, nolaistas ausis nav tas, kā būtu jāsāk skrējiens, bet nesaprotot kā lai skrien un, ka rezultāts pavisam noteikti būs sliktāks par gaidīto, pārāk neuzmundrināja.

Skrējiens

5:40 modinātājs mani no dziļa miega izcēla skarbajā realitātē. Likās, ka esmu pamodies vēl naktī, jo ārā bija nedaudz tumšs, pēdējā laikā tik agri cēlies nebiju, biju palaidis garām ,ka vasara strauji tuvojas beigām. Pēc laikapstākļiem augustā varēja padomāt, ka vasara jau bij apaņēmusi pēdu jau diezgan sen. Tik agram startam 7 ir savi plusi, ēst neko daudz negribas, var apēst desmaizi, izdzert kafiju un ar to pa lielam pietiek. Skriet tukšā dūšā un kamēr vēl nav rīta izsalkums atnācis, ir ļoti ok. Iesildīšanās vietā brauciens ar velo uz sacensību vietu. Tā kā distanču starti ir sadalīti, drūzmas sacensību centrā nav, attiecīgi 10 minūšu laikā varēja nodot velo stāvvietā, saģērbties skriešanai, nodot somu glabāšanai un arī izlaist lieko šķidrumu. Laiks samērā silts tik agram rītam, bet par laimi mākoņains saglabājās visu skrējiena laiku, būtu bijis daudz smagāk, ja būtu saule sutinājusi. Ar šo man stipri paveicās.

7:00 Starts un došanās piedzīvojumos. Nolēmu ieslēgt YOLO režīmu un iet uz visu banku 3:39 vai zemāk. Tempu turot maksimāli ilgi ap 5 minūtēm uz kilometru un tad pamazām atlaižoties. Ar visiem Teikas pārvadu kāpumiem un kritumiem, pirmie 10 kilometri izdevās ātri, pulss par augstu, bet ne tik traki, lai atmestos jau uzreiz.

Tālāk neliela ekskursija caur Mežaparku un Dziesmusvētku estrādi un došanās vēlreiz apskatīt VEF dzelzceļa paŗvadus. Šeit kājas sāk just pirmās noguruma pazīmes. Tālāk trase ved cauri bagātnieku Purvciemam jeb Skanstei apkaimei. Šeit viss mierīgi un uz 23. kilometru jāiegriežas starta vietā. Nonākot uz Brīvības ielas sastapu labāko trases hypeman- pareizticīgo baznīcu. Par godu kādiem svētkiem vai skrējējiem, to nezinu, bet tas bija iespaidīgs muzikālais pavadījums. Pilnīgi zosāda uzmetās. Un pēc pārsimts metriem sekoja nākamais emocionālais pacēlums- izskriešana caur starta vietu no pretējās puses, kamēr tur bija sapulcējušies uz startu pusmaratonisti. Sekoja abpusēja sabļaušanās aplaudēšana un spēcīga enerģijas apmaiņa. Te arī noķēru to īpašo maratona sajūtu, ko acīmredzot nevar noķert citos skrējienos.

Klāt 29. kilometrs un Vanšu tilts. Tas, ka Pārdaugava maratonistu asarām netic, jau zināju kopš saviem 2 iepriekšējiem maratoniem, tāpēc skrienot augšā pa tiltu likās, ka drīz nokļūšu ellē. Ja ar tempu nevarēju neko sarast, tad šoreiz mans pareģojums bija tik precīzs, ka ziepes sākās nekavējoties. Pat no tilta nepaspēju noskriet. Pulss pēkšņi sāka dumpoties un kājas jūtami palika cietas kā akmens. Tas bija pirmais signāls, ka nākamie 11 kilometri būs ļoti gari. Pulsu dabūju normas robežās samazinot nedaudz tempu, bet likās, ka skriet varu turpināt. Līdz Dzegužkalnam un muzeju krātuvei ar stipri lielāku piepūli, tomēr kaut kā tiku uz priekšu līdz 34. kilometram.

Tālāk jau gāja ar vien lēnāk un grūtāk. no 36. kilometra tikai izdzīvošana līdz finišam- pulss augsts, bet galīgi sarkanajā zonā nekāpa, bet no šejienes kājas, sevišķi kreisā sāka sāpēt tik stipri, ka fiziski nevarēju brīžiem paskriet un vajadzēja vienkārši apstāties. Tā nomocījos līdz akmens tiltam, kur pēdējam kilometram saņēmu visas apņēmības drupatas, kas iekšā bija palikušas un izliekoties, ka man patīk tas, ko es šobrīd daru, klunkurēju uz finiša taisni.

Pilnīgi pie pakaļas, ko rāda tablo, mana uzmanība bija pievērsta pēdējos 200 metros sarkanajai līnijai uz zemes, uz kuras es varu nospiest stop pogu pulkstenim un sākt mēģināt aizmirst, kas tikko notika. Neko nevar tāpat aizmirst, protams, jo satiek draugus un paziņas, ir lieliska iespēja detaļās atkal un atkal iziet cauri visai skrējiena gaitai, to vēl vairāk iegravējot savās atmiņās. Un visdrīzākais arī tas nepalīdzēs pret pieteikšanos kādam maratonam nākotnē.

Rezultāts

Runājot pat pašu galveno, rezultātu, tad par to man ir dalītas jūtas, varēju daudz labāk, bet varbūt arī nedaudz pārvērtēju savu varēšanu, kas zina. Bet tomēr aizcīnījos līdz 5. maratona finišam un jaunam personiskajam labākajam laikam. 3 stundas 41 minūte un 34 sekundes (čipa laiks), iepriekšējo rezultātu labojot par nepilnām 4 minūtēm, bet pēdējo maratonu, ko skrēju uz rezultātu 2019. gadā Tallinā- par 21 minūti un 40 sekundēm. 8 gados pieveikti 5 maratoni, kas ir gandrīz maratons ik pa diviem gadiem vidēji. Realitātē 4 no tiem veicu pēdējo 5 gadu laikā. Tas liek aizdomāties, cik ilgi varēšu sevi pierunāt nepieteikties nākamajam kaulu lauzējam.

Mācības un ieguvumi

Kā senos laikos, stāsts jānobeidz ar gudrām pamācībām, kuras laist gar ausi, kad (ne)gatavošos nākamajam skrējienam. Starp citu, vairums lietu apzinājos, nevis skrienot tos ~1200 kilometrus gatavjoties maratonam, bet 3+ skrējiena stundās. Pie tam vērtīgākās atziņas nāk tieši pēc ne pārāk veiksmīgiem skrējieniem, tāpēc nevar teikt, ka sacensības ir sliktas, vai nu ir labs rezultāts, vai ir vērtīgas idejas nākotnei (un varbūt pavisam nedaudz iedragāts pašvērtējums).

  1. Skriet tik daudz nevajag, lai uzlabotu rezultātu. Šis gads ir absolūti labākais savākto kilometru ziņā, bet nevar teikt, ka tas ir rezultējies kaut kā īpaši labākos rezultātos.
  2. Jābūt lielākam fokusam uz distances specifiskajiem treniņiem, ja tie ir jāskrien ātri, tad to tas arī nozīmē, progresijai ir nozīme.
  3. Ātrumizturība. Kaut arī spēju skriet stundām lēnāk, tomēr pie sacensību tempa tam ir maza nozīme, ka esi izšāvies stundu pirms finiša. Vairāk jāskrien tempo, tieši sacensību tempā, iekļaut tempo arī garajos skrējienos un mazāk sevi žēlot (balansēt ar 1. punktu)
  4. Psiholoģiskā gatavība un ticība savam rezultātam ir būtisks aspekts tam, kā finišēsi vai pat iziesi uz starta.
  5. Treniņplāna izvēle visumā bija laba un izvēlējos tādu plānu, kuru pīķa nedēļas prasīto kilometrāžu varēju bez grūtībām izskriet. Attiecīgi vienīgā cīņa bija ar intensitāti. Ja iepriekš bija grūti tik galā ar abiem, tad šoreiz bija problēma ar intensitātes noturēšanu. Not great, not terrible.
  6. Kilometrāžu var turēt samērā vienādu, ja neskaita atpūtas nedēļas, kad krītas daudzums un intensitāte. Vadīties pēc 25-30% principa garajiem skrējieniem no kopējā vidējā apjoma, šķiet, ka atmaksājās, jo nekad nebiju pārāk pārguris pēc garajiem skrējieniem un varēju nākamajās dienās turpināt treniņus.
  7. Spēka treniņi ir neatņemami maratona plāna sastāvdaļa. Atšķirībā no pirmajiem meģinājumiem un kad pirms Tallinas bij apalaidies, šoreiz piestrādāju vairāk vingrojot. Ja neskaita muskuļus, nekas cits būtiski nesāpēja.
  8. Runāt par neveiksmēm un bažām ir obligāti. Izrādījās, ka man apkārt ir daudz cilvēku, kas atbalstīja un morāli stutēja līdzi jūtot. Tas palīdzēja iziet vispār uz starta.
  9. Gatavoties maratonam vasaras vidū ir grūtāk kā ziemā. Sevišķi, ja tā ir valsts vēsturē karstākā vasara.
  10. Lai cik man grūti nebija skrējienā, tā īpašā atmosfēra paliks atmiņā un visdrīzākais var teikt, ka šim pasākumam pagaidām ir ielikts tikai komats.

This entry was posted in Sports.
Atbildēt
Your email address will not be published. Required fields are marked *

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: