search instagram arrow-down

ķerot kilometrus

Rīgas maratonsaugusts 29, 2021
3 months to go.

Kategorijas

Arhīvi

Goodreads

Instagram

Morning run/climb. #trailrunning #trail #training #landscape #photo #photograph #naturephotography #nature #springiscoming #siguldaadventures #running #laufen #läufer #бегун #бег
Turns out that orienteerting is a bit bloody sport. Thanks to pandemic restrictions, orienteering is my finding of the year. #orienteering #compas #running #training #workout #fitnessmotivation #fitness #laufenmachtglücklich #laufen #бег #бегун #ориентирование #photo #photograph #nature
The touch and smell of the old book. Can't digitalize that. #booklover #reading #marktwain #photo #photograph #oldschool #goodolddays
Evening. #evening #thisislatvia #latvijasskati #riga #photo #photograph #sunset #sun #clouds #walking
White and blue. #photo #photograph #skiesofinstagram #sky #birch #spring #thisislatvia #latvijasskati #resting #sunday
Long run with hills. #runningteam #running #runner #trailrunning #trail #training #hillrunning #laufen #бегун #бег #nature #thisislatvia #latvijasskati #photo #naturephotography #spring
Hopefully this is last winter day till December. 14km Hills training with 500m climb. #hills #hillrunning #training #trail #sunday #winter #workout #longrun #running #бег #бегун #laufen #photo #sigulda #photograph #naturephotography #foggymorning
Longrun 21.1km. Almost had face blown off bybicy wind. #running #laufen #бег #бегун #longrun #training #workout #spring #springiscoming #photo #thisislatvia #latvijasskati #photo #photograph
Morning walk. #riga #maskačka #walking #earlymorning #photo #photograph #cityview #city #morgen #morning #sunrise #springiscoming #spring
S! Morning hills workout. #sigulda #siguldaaizrauj #siguldaadventures #lettland #latvia #latvijasskati #photo #photograph #naturephotography #nature #winter #зима #thisislatvia #running #morningmotivation #running #laufen #бег #бегун

2020. gada sezonas kopsavilkums

Gluži kā daudziem citiem, arī man gada sākumā bija prātā bija savi plāni un mērķi ko sasniegt 2020. gada sezonā. Galvenie mērķi bija “šogad nu čista noskriešu beidzot normāli maratonu, šogad jau nu  neizdegšu jau sezonas vidū”. Treniņu plāni  līdz šim tika izvēlēti adekvāti, bet ar to izpildi veicās kā pa kalniem. Šis gads bija citādāks. Pārmaiņas sākās jau pagājušā gada decembrī, kad izlēmu likties zem lāzerterapijas stariem un tās dēļ gan pirms, gan mēnesi pēc tam biju izmests no ierindas un bez treniņiem. Pirmās 2 nedēļas pēc operācijas sportot nevarēju vispār, bet pēc tam vajadzēja sākt pa maziem soļiem uz priekšu. Tas lika pārdomāt sezonas mērķus un man patika ideja, ka varbūt šoreiz jāsāk lēnāk kā parasti un vairāk jāizbauda process. Sākt lēnām vēlāk izmēģināju dažos skrējienos, kas pirmkārt, noņēma stresu par steigu, ļāva apdzīt vairāk nekā tikt apdzītam, kas uz sacensību beigām ir psiholoģiski noderīgi.

Atsākot skriešanu  izmēģināju Garmin coach plānu. Par piemērotāko atzinu Hal Higdon piedāvāto un sāku skriet. Mērķis 1:32 pusmaratonā, jo jebkāda lēnāka mērķa izvēle piedāvāja treniņu slodzi kā tādam, kas tikko iemācījies staigāt. Dažas nedēļas bija ok, slodze mērena, kvalitatīvie treniņi bija interesanti, sevišķi, tas kā tie tika uzstādīti pulkstenī. Intervālos vēlāk bija jākapā tā, kā nekad iepriekš nebiju skrējis, bet treniņi bija pietiekami īsi, lai noķertu gan kaifu, gan padarītu kārtīgu treniņa darbu. Algoritms, kas liek kopā nākamās nedēļas darbus gan izrādījās padumjš, jo samainot dienas vietām, man tika piedāvāti arvien mazākas slodzes treniņi, kamēr beigās sapratu, ka nebūs aršana un šo plānu atmetu. Vai nu jāuzlabo AI, vai jāļauj vairāk pašam pielāgot un pārlabot ieteikumus (protams, nav labs variants iesācējiem). Kopumā koncepts man patika ar visu to, ka daļu no satura nevarēju izmantot kaut kādu aplikācijas gļuku dēļ (vēlāk gada laikā Garmins parādīja, ka tehniskas problēmas ir daļa no pakalpojuma). Sev kaut ko no tā ieguvu arī- nav jāmauc bezgalīgi kilometri, uzlabot formu varu arī skrienot tikai tik cik nepieciešams, bet iekļaujot  kārtīgas darba sesijas treniņu plānā.

Ziemās notiek skriešanas seriāls Noskrien Ziemu par kuru līdz šim bija liela skepse. Iepriekš biju skrējis pēdējos posmus kā gatavošanos vasaras sezonai. Atceros, ka dažs skrējiens sanāca tīri pavasarīgs. Kad esi izskrējies pa vasaru, lielu jēgu neredzu turēt tādu formu, lai skrietu uz rezultātu visu cauru gadu. Tomēr šoreiz mani pieteica komandā un viens no posmiem notika dzimtajā Kuldīgā, tāpēc nekas cits neatlika kā gatavoties. Pēc piespiedu pauzes arī gribējās kaut ko uzskriet, tāpēc ievērojot savu treniņplānu  trenējos. Skrējiens parasti notiek 2 apļos sporta distancē un pa lielam pilsētas robežās. Kaut kā pasākums aizķēra šoreiz un man patika gan atmosfēra, gans skrējieni, gan arī tas, ka nejutu spiedienu baigi maukt. Abus posmus gan Kuldīgā, gan Koknesē izbaudīju un no šiem pasākumiem man palika labas atmiņas. Ar šiem posmiem uz brīdi sacensību prieki arī izbeidzās.

Neizplūstot detaļās par vīrusu, kurš visiem jau sen ir apnicis un par ko var lasīt faktiski jebkur citur, nevar nepieminēt, ka uz šī gada skriešanas plāniem tas viss atstāja pamatīgu iespaidu. Pirmais jau tas, ka man

tika uzdāvināta dalība Berlīnes pusmaratonā un pasākums tika atcelts, tātad debija pusmaratonā ārzemēs izpaliek. Arī pārējie lielāki un mazāki skriešanas pasākumi pavasarī tika atcelti. Vēlāk gan pamazām pulcēšanās ārā tika atļauta un notika mazāki skriešanas un citi sporta pasākumi, bet lielie seriāli turpināja ieturēt pauzi. Lielākais izaicinājums bija pierast strādāt no mājām pilnā režīmā pie tam ar 2 maziem bērniem skraidot apkārt. Sportiskā ziņā man ierobežojumi nāca par labu, jo vienkārši turpināju trenēties un krāt bāzi un uzsāku pat maratona treniņu programmu. Maratonu šogad nenoskrēju, bet labi ka tā.

Dzīve jūnijā sāka atgriezties normālā gultnē un man nācās piedzīvot ko nebijušu. Latvia Trail race ietvaros nācās piedzīvot 4. Ēģiptes mocību uz savas ādas. Laikam bibliskā mēroga dunduru daudzums savulaik bija nomaldījušies no sava uzdevuma veikšanas un kaut kā nonākuši Daibes purvos.  Dunduriem  uzdevums vest izmisumā labi padevās, jo man uz kakla, rokām un kājām gandrīz nebija nevienas vietas, kas nebūtu sakostas. Papildu bonuss bija mežonīgais karstums un starts faktiski dienas vidū. Šis bija starts, ko atcerēšos ļoti ilgi. Lēnākais skrējiens šogad 5:11 uz 31 kilometru. Bet man tas bija ok, ja saskaita kopā trases grūtību pakāpi, karstumu un to, ka tikai 1 atpūtas vietā ceļā. Biju apmierināts ar padarīto, jo vienīgais mērķis startā bija to izdarīt. Nākamgad jāmēģina kaut lēnām, bet noskriet.

Nākamais uznāciens bija Cēsu Eko trail, man atgriešanās šeit pēc nelielas pauzes. Laiks bija lielisks, ļoti ātrs starts un labākais personiskais rezultāts līdz šim. Gada sākumā klusībā sapņoju par 50km, bet lai, ka neskrēju, šoreiz ar 30km pietika un izbaudīju beidzot iekšēji nenomirt uz Cēsu pils trepēm pēdējā kilometrā. Vairāk var izlasīt bloga iepriekšējos rakstos.

Vasaras laikā pulcēšanās ierobežojumi tika samazināti un Stirnu Buks arī beidzot ieskrējās. Šoreiz startēju 2 posmos no 3 (jā, seriāli šogad ar sacensību biežumu nevarēja izcelties, lai kā to gribētu). Distancēšanās laikā biju atradis no pūļiem, tāpēc Amatas posmā jutos nekomfortabli, jo tur bija ļoti daudz cilvēku. Diezgan liela drūzmēšanās uz takām, ļoti saraustīts temps un neskaitāmas vienu to pašu cilvēku apdzīšanas. Ja neskaita 3 reižu ūdenspriekus šķērsojot Amatas upi, man šis posms būtu manā sarakstā ar mīnusu. Ērgļos man patika daudz labāk. Pa vasaru uzkrātie spēki augstuma metros ļāva distanci pieveikt samērā ātri un veikli, kāpumos kājas negura un principā biju tuvu skriešanai arī stāvākos kāpumos. Te nelaime ar vēderu, jo pēdējā brīdī dabūju iepirkt šķidrās želejas, kurām pats vēl dzēru ūdeni virsū. Par to pats sevi sodīju ar nežēlīgām vēdera sāpēm gandrīz līdz sacensību beigām. Tikai 2km pirms finiša sāpēs atlaida. Interesanti, ka uz Ērģliem braucu no pavisam citas puses, sanāca pa ceļam apskatīt Madonas puses ainavas un brīžiem sajūta atsita bildes, kas redzētas ASV dabas parkos. Ezeri, un pauguraini meži apkārt. Mūsu zeme ir maza, bet skaista un visu laiku var atrast kaut ko, ko redzēt un apskatīt.

SKM ir  sezonas odziņa, kas man ir kļuvusi par tradīciju. Šogad dodos 15km krosa distancē, kas man ir pietiekami par piedāvājumā esošo augstuma metru summu. Laiks bija vasarīgs un pirmo reizi šajās sacensībās man bija tiešām ļoti karsti (esmu skrējis šeit 4-6 grādos nepārtrauktā lietū, sniegā, dubļos, pa sasalušu zemi, bet ne tā, ka prasītos tikai apakšbiksēs skriet). Septembra beigas, bet laiks bija ļoti vasarīgs. Arī šīs sacensības šogad veicu ātrāk kā iepriekš ir iespēts. Pēc šīs dienas biju ļoti uzvilcies pozitīvā ziņā. Šeit ļoti gribētu atgriezties pie 35 kilometru distances un varbūt 35 gadu vecumā to vajadzētu izdarīt, bet, lai uz šo sagatavotos ir jātrenējas speciāli, bet tā kā rudenī parasti ir arī maratons, tad vēl neesmu izpīpējis, kā apvienot ātrus skrējienus maratonam ar lēnām kāpelēšanas sesijām pa pauguriem tā, lai ieguvums beigās ir redzams rezultātos, ne izdegšanā.

Nākamās bija pavisam netradicionālas sacensības. 15,5km skriešanas svētki Valmierā. Skriešanas svētki ir tas, kas palika pāri no Skrien Latvija 2020. gada seriāla. Gada sākumā dažas sacensības bija plānots pārcelt, bet tad vienā brīdī viss seriāls tika atcelts. Galvenais sponsors arī meta mieru seriālam, bet ne skriešanai, jo pavasarī jau redzējām, ka sponsora logo sāk rotāt Stirnu buka atribūtiku. Tā vietā, lai nenotiktu nekas, pilsētas izlēma rīkot savus skriešanas svētkus. Dzimtajā pilsētā nesanāca startēt, jo datums pārklājās ar citiem pasākumiem. Valmierā, protams, ka jāskrien, jo iepriekšējā gada nenoskrēju, jo aizsvinējos. Trase bija īpatnēja, asfalts, grants, tāds, kā kross, tāds kā asfalta skrējiens. Bet man ļoti patika. Atmosfēra bija lieliska, šeit vairāk tādi vieglatlētu tipa skrējēji. Trase gāja cauri pilsētai, gan mežam, pāri dzelzs tiltam. Laiks atkal bija lielisks, saulains, bet vēss. Tāpēc nolēmu izskriet uz ātrumu. Izdevās lieliski, 15km apmēram 1:08, tas lika pieņemt lēmumu, ka šogad, ja iespēja, pusmaratons jānoskrien, jo iespējams, ka esmu labu bāzi sakrājis šogad, lai tēmētu uz ko ātrāku nākamajā sezonā. Lai nesalietu Valmierai par daudz medu, jāatzīmē, ka trases shēmu nemanīju nekur, tikai izlasīju, ka jāskrien 2 apļi, bet starta koridorā teica, ka 3. tā nu pusi sacensības daļēji mēģināju izbaudīt apkārtni un atmosfēru, bet no otras puses tikt skaidrībā cik tad īsti jāskrien.

Zinot, ka rudenī mainot darba pienākumus uz kādu laiku slodze darbā stipri pieaugs un tas galīgi neiet kopā ar gatavošanos maratoniem (iepriekš daudz rūgtas pieredzes), tad nolēmu, ka šogad esmu izskrējies diezgan. Turklāt arī vīruss sāka Eiropas valstis atkal pārņemt un bija bažas, ka daudzus pasākumus atkal atcels, kā arī patiesībā notika. Rudenī vienā nedēļas nogalē sakrita vairāki pasākumi, Taisnais, Rīgas maratons un svaigi izsludinātais Siguldas pusmaratons.  Taisno nolēmu nemēģināt šoreiz, jo aizņemtības dēļ nevarēju atļaujies tam tērēt visu dienu ar visu nepieciešamo loģistiku (skrējiens ir no punkta līdz punktam, gandrīz taisnā līnijā), nākamā izvēle krita uz Rīgu, bet turpat 60 EUR dalības maksa komplektā ar lielu risku mačus pārcelt (man jau uz 2021. gadu ir pārceltas jau 2 dalības pusmaratonā), likās pārāk dārgs prieks. Sigulda- sertificēta trase, labs starta laiks brīvā brīdī likās tas kas man vajadzīgs. Atlikušās 3 nedēļas nolēmu patrenēties pēc pusmaratona treniņu plāna, kārtīgu taper uztaisīt un tas nostartēt ar 90% spēku izskrienot un saprotot, kādas spējas man šobrīd ir. Plāns 1:40-1:42, nekas briesmīgs, bet tā kā trenējies pusei nebiju vispār, tas būtu bijis labs atskaites punkts no kā turpināt progresēt uz daudz labākiem rezultātiem. Protams, kā jau bija gaidāms šīs sacensības tika atceltas, arī Rīgas maratons. Taisnais notika, jo tur bija ap 100 dalībniekiem. It kā vajadzēja likt likmi uz šo, bet kā jau iepriekš rakstīju, nebūtu bijis īstenojams šajā nedēļas nogalē.

Maratona/pusmaratona prieki plānotajā nedēļas nogalē negāja secen, jo tā kā sacensības notika virtuāli, Rīgā bija milzīgs daudzums skrējēju. Ļoti interesanta atmosfēra, kas man patika. Biju plānojis skriet tieši necik, bet kolēģis uzaicināja paturēt tempu un sastādīt kompāniju maratona distancei. Temps man nesakrita un arī maratonam nebiju vispār gatavs, tāpēc izdomāju, ka pievienošos beigu daļā. Sanāca pilns pusmaratons un ekskursija cauri Rīgai. Temps galīgi nebija slikts. Daudz skrējēju, visi uzmundrina viens otru. Ik pa laikam kāda automašīna uzpīpina, kad kāds skrējējs, lai neapstātos, pārskrien pāri ielai pie sarkanās gaismas. Mums sanāca vēl interesantāk- šķērsot sliedes, kad taisīja ciet pārbrauktuvi. Babuļa ar puļķi un neganti svilpdama svilpē skrēja mums pakaļ no savas būdas. Principā, ja nesēdi mājās un pat, ja pasākumi atcelti, tāpat vari iekulties interesantos piedzīvojumos.

Ja par piedzīvojumiem turpina, tad interesanta lieta šogad ir koptreniņi garajos skrējienos. Tagad uz ātro atceros tādus 3, Carnikavā, Siguldā un Ogrē. 4. sanāca vienatnē Cēsīs. Izskrienot trasi pēc iepriekšējo gadu sacensību GPX failiem bija interesanta ideja, ne tikai izdevās apskatīt vietas, kur sen nav skriets, bet arī socializēties un iegūt reālu treniņu labumu izskrienot dažādas grūtības pakāpes distances treniņrežīmā. Un vienmēr ir labi nomainīt dekorācijas un vidi. Sanāca arī mini-treņu nomete Užavā, kur sanāca vienā dienā, gan izskriet, laivot, uzspēlēt basketbolu gan pavingrot un šādi 3 dienas pēc kārtas.. Nākamsezon noteikti šī ideja ir jāattīsta.

Kā 2020. gads sezonas pēdējais pasākums (NZ pirmais posms, ja arī notiks būs vairāk plezīra režīmā) bija mans mēģinājums izskriet atcelto pusmaratonu. Lai nebūtu tā, ka skrējiena vidū pārdomāju par cenšanos, sarunāju to pašu kolēģi- maratonistu paturēt tempu šajā skrējienā. Noruna ir dzīties sākumā uz 1:40. Tā kā puisim līmenis ir augstāks nekā man, varēs motivēt. Realitātē rīts aizkavējās un skrējienu pārcēlām par dažām stundām uz brīdi, kad tieši sāka līt. Apmēram 6 grādi un viss slapjš. Savā ziņā tas motivē ar visu tikt ātri galā. Tempa turētājs bija uzdevuma augstumos, dzina uz priekšu un jau 2. kilometrā vilka mani ar  tempu 4:23, bet tālāk gāja (skrējās) nedaudz mierīgāk. Skrējām Mežaparkā 3 apļus pa 7km ar domu, ka pie auto var paķert želeju un padzerties. Pierasts nebija šādā tempā kaplēt un uz beigām kājām gāja diezgan smagi. Turklāt temps apmēram tāds kā manā 15. km Valmieras skrējienā. Brīnumainā kārtā nenolūztu un izturu līdz galam. Ja nebūtu dzīts uz priekšu, es to nebūtu izdarījis, bet no otras puses tas lika paskatīties uz sevi no malas. Ja pats sevi pabakstītu vairāk, varētu izdarīt ne tikai to. Rezultāts 1:37:30 sētas pusmaratonā un sezona ir pabeigta vairāk nekā lieliski. Tagad pašam smiekli nāk par pēdējām sezonām, kad es pats sev visu biju sačakarējis. Tagad, izskatās, ka man ir atradušās zināšanas kā šo labot.

2 nedēļas pēc pēdējām sacensībām ar sevi esmu skrējis mierīgā režīmā. Plāns ir skriet 10k vidējas grūtības plānu ar ātruma darbiem un decembra beigās noskriet testa skrējienu. Doma ir varēt to izdarīt zem 45 minūtēm. Pēc šī varētu saprast kā teorētiski man trenēties uz pavasara pusmaratonu. Par nākotnes plāniem būs atsevišķs blogs, bet šobrīd iezīmējot var teikt, ka pavasarī fokuss uz 1-2 pusmaratoniem, agrajā rudenī uz maratonu 5. maratonu uz rezultātu noskriet. Pārējais savam priekam.

Statistika- šogad 9 starti un sacensībās noskriets 194 km, vidēji sacensībās 22 km, garākās sacensības 31 km un īsākās 15,5 km, kopā tam patērēju 21 stundu un 3 minūtes. Vidēji tas ir 6:16 minūtes uz kilometru, bet ja izņem ekstrēmo Latvia Trail Race Daibē, tad vidējais temps sacensībās bija 5:49 minūtes uz kilometru. Nav slikti, jo pa asfaltu “plakanie” skrējieni bija tikai 2. Uz šo brīdi treniņos ir saskriets 2500 kilometru un prognozētais uz gada beigām ir 2800 kilometri. Speciāli uz apaļo ciparu neapaļošu, to, iespējams, atstāšu nākamgad. Šis būs arī visvairāk noskrieto kilometru gads kopš es sāku skriet, bet starpība pret iepriekšējo gadu un topošo otro labāko rezultātu, būs nieka 50-100 kilometri.

Ja par tehnoloģijām, tad vērts ir pieminēt 2 notikumus šogad, pirmais, Garmin nedienas ar izspiedējvīrusu, kopš 22. jūlija nebija iespējams izmantot ne aplikāciju, ne arī ielādēt datus. Pēc vairāku dienu dīkstāves bija skaidrs, ka kompānija ar problēmu netiek galā. Beigās servisi pa vienam atgriezās ierindā, bet tā arī netika skaidrots, kā problēma tika atrisināta. Viens no risinājumiem bija samaksāt digitālās monētas izspiedējiem. Izrādās arī lielas kompānijas nav pasargātas pret datu kriptēšanu no ārienes. Tas kas uztrauc, šo kompāniju kiberdrošības, jo tās apkopo ar cilvēku veselību, atrašanās vietu, paradumiem saistītus datus. Otrs jaunums, bet ne gluži liels pārsteigums- Endomondo servisa slēgšana. Sākotnēji kompānija tika nopirkta par 85m$, bet 2020. gada beigās aplikācija ar visiem servisiem pārtrauks aktīvu darbību. Jau sākotnēji paejot UA pasārnē parādījās gļuki un arī aktivitāte sāka manāmi kristies. Ja neskaita uzstājīgāku diedelēšanu pēc premium abonēšanas, nekādas citas jaunas funkcijas netika novērotas, kā vien tas, ka serviss kopumā ir pamests novārtā. Citu savu produktu- MyFitnesspal izdevās pārdot par mazāku summu, kā tas tika nopirkts, bet vismaz pircējs atradās. Acīmredzot aktīvo lietotāju skaits Endomodo bija tik mazs, ka pat pārdodot, izmaksas,  servisu izgriežot no UA esošās infrastruktūras būtu pārāk dārgi. Tāpēc šogad esmu pārgājis uz Strava kā savu feisbuku sportam.

Nobeidzot ļoti garo kopsavilkumu, jādomā, ka esmu kļuvis citādāku skrējēju. Sezona bija uz viļņa šoreiz, kilometrāža pārsniedza cerēto, bet tas nebija tāpēc, ka spiedu sevi vairāk, tieši otrādi. Mana filozofija ir mainījusies un šogad es skrēju nevis kilometrus, bet treniņus. Pārējais viss ir rezultāts. Noteikti palīdzēja koptreniņi un tas, ka sāku runāt ar sportistiem, kas daudz vairāk sajēdz no skriešanas par mani. No kolēģiem nāca daudz padomu un motivācijas. Personīgi man specifiskus padomus man neviens nesniedza, drīzāk lika paskatīties uz principiem un norādīja uz niansēm, kuras līdz šim varbūt ne līdz galam pareizi tiku pielietojis. Manis paša pienesums bija, ka klausījos, ko citi saka un atradu veidu, kā pareizās lietas pielietot. Gāju eksperimentu ceļu un tas atmaksājās. Galvenais, ka  sapratu, ka vajag sevi nedaudz vairāk izdzīt no komforta zonas, kā līdz šim esmu darījis, bet to kompensējot ar pienācīgu atjaunošanos. Otra atziņa, ko zināju, bet šogad sanāca tā pa īstam pielietot ir pareiza “kauju” izvēle un nedarīt to, kam īsti neesi gatavs, bet tajā pašā laikā izaicināt sevi pietiekami, lai būtu progress. Nākamā gada plāni vēl ir jānosapņo, bet skaidrs ir, ka 2-3 sacensības būs galvenās, kam pakārtošu pārējo. Vai pārkāpšu maratona slieksnim, vēlētos vispirms stabili spēt izskriet vairākus maratonus ar pieņemamu tempu un stabilitāti rezultātos un tad domāt par ko vairāk. Psiholoģija ir neizpētīts lauks man kā skrējējam, no kā varētu būt atkarīga rezultātu uzlabošana garākos un izaicinošākos skrējienos. Cēsis 50km distance joprojām liekas kārdinoša.

This entry was posted in Sports.
Atbildēt
Your email address will not be published. Required fields are marked *

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: