Siguldas kalnu maratons SKM 2020

Ko šeit, lai saka. SKM jeb Siguldas kalnu maratonu līdz galam var saprast tikai to pamēģinot. 

Tas nav pusmaratons, vai maratons, vai pat ne stirnu buks, vai TrailRace. Skrējiena ķīmija šeit ir citādāka un laikam tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc uz starta līnijas šeit stājos jau 7. reizi. 2 pirmajās reizēs startēju vidējā distancē, no kurām pašā pirmajā reizē bija manas pirmās treil sacensības mūžā (diezgan “gudri” sākt no šejienes, es zinu), pārējās 5 reizes dažādu iemeslu dēļ skrēju īsāko- krosa distanci. Šoreiz izvēle bija loģiska, mierīgais gads un pagājušajā sestdienā jau cīnījos ar līdzīga garuma distanci.

Starta laiks 10.00, pieejams sacensību centrs, no rīta saulains, bet vēss rīts. Kad ierados Siguldā un sāku izpētīt apkārtni, sapratu, ka šeit redzu īstu piemēru perfektam sacensību rītam. Vēsums vēlāk tomēr pārtapa par diezgan kaitinošu karstumu, kas nedaudz sagādāja arī savas problēmas. Dzērienu līdzi ņēmu maz, turklāt krekls bija ciešs biju ģērbies melnā. Saulei es tāds patiku.

Starts kā parasti Ziediņa kalna pakājē. No augšas tas kāpums vienmēr izskatās “ņemams”, nokāpjot uz startu jau jūties iesildījies. Šoreiz Ziediņš bija saņēmis skaistumkopšanas procedūras un bija nofrizēts. No lejas izskatījās uzreiz biedējošāks. Līdzīgi kā Purčikā, kur matu garums ir apgriezti proporcionāls iegūtajam respektam uz ielas.  Šoreiz startā uzskrienu pirmos 20 metrus un pāreju soļos. Šķiet, varētu būt ātrākais starts Ziediņā, kopš es nodarbojos ar sevis spīdiznāšanu šajā vietā. Šoreiz no Ziediņa virsotnes trase ved pa kreisi un jāskrien aplis pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tātad, nākamā jautrība ir noskrējiens pa jauno serpentīnu. Burģēts ceļš, bet vienalga nepamet sajūta, ka tāds tas gluži nebija iedomāts projektējot. Pie apledojuma pat veiklāks gājējs tur var stipri sasisties.

Tālāk pāris kāpumi un kritumi un vēlāk arī rekorda kilometrs, jo šoreiz jāskrien gājēju tilta virzienā pa lēzenu lejupejošu taku. Šeit sasniedzu kilometra tempu <5 minūtēm uz kilometru. Pirmā skrējiena daļa salīdzinoši ļoti ātra. Nedaudz takas un milzīgs mīnu lauks. Govis bija centušās un daudz mīnu bija izmētātas tieši takas tuvumā vai pat uz tās. Netrūka arī pēdu nospiedumu tajās. Fonā varēja arī dzirdēt pa brīdim izsaucienus “bļ*, mīnas!”. Tālāk pēc militārās munīcijas izstādes apskates takas veda tālāk kārtējos kāpumos un kritumos. Šeit jau nāca pirmais lielais nogurums. 10. kilometrus sasniedzu stundā un 5 minūtēs. Vēl augstuma metru summa ne tuvu nebija savākta, kas nozīmēja, ka priekšā gaida ļoti, ļoti lēns piecītis.

Pēc gada pagara, lēna un diezgan mokoša kāpuma pārejot skriešus sadzirdēju pazīstamu blīkšķi, skaņa, kad  ķermenis atsitas pret zemi. Pirmā doma- Janka, Tu arī šeit? Iedomājos, ka varbūt pa kluso pieteicies un grib mani šodien šeit pārspēt. Tomēr nē, kritušais skrējējs zibenīgi pielec kājās un turpina ceļu. Taku caurvija koku saknes, bet laikam puisis tikai aizķērās, bet virsū neuzkrita. Tālāk samērā “līdzens” gabals un atkal trepes, trepes, trepes.

Tālāk tuvojas finišs, bet tas, ka tuvojas, nenozīmē, ka ātri. Laiks paliek arvien lēnāks, bet minūtes, šķiet, sāk skriet arvien ātrāk. Temps krītas un jūtu, ka ir nogurums- no karstuma un slāpēm. Šoreiz galīgi neesmu trāpījis ar ekipējumu, jo nerēķinājos ar to, ka šeit būs karsts kā pilsētas centrā. Zem 20 grādiem būtu bijis perfekti. Viens labums gan ir- viens no nešpetnākajiem iepriekšējo gadu kāpumiem šoreiz ir beigās- pie tam uz leju. Tāds iekšējais prieks ripinoties lejā, jo nav jārāpjas augšā. Attēlā zemāk tas kāpums:

Kājas šeit tāpat piedzen, jo uz leju iet ātrāk, bet ne tik viegli, kā tas liktos. Vēl viens kāpums pirms liela noskrējiena, šeit daudzus palaižu garām un ir arī sajūta, ka viss, šodien pietiek. Jūtams, ka pirms sešām dienām skriets un atceros arī, intervālus 2 dienas iepriekš, varbūt vajadzēja mierīgāk. Lēnām, bet samotivējos tālāk un arī parunājos ar otru skrējēju  ar kuru kopā sanākušas jau 3. sacensības pēc kārtas, ka satiekamies (izņemot Valmierā, tur tikai sākumā nedaudz kopā) un finišējam faktiski reizē. Papļāpājam un motivējam viens otru un saņemamies. Tas nostrādā. Biatlona vai kaut kāda tamlīdzīga trase, poliklīnika un slimnīca- taisns un līdzens posms- šeit atkal uzņemam zaudēto ātrumu. Šeit abi pabrīnamies, ka kaut kā kalnos šodien velk ne pārāk, bet taisnēs ātrums ir pieklājīgs un pie pašām beigām atkal atgriežamies pie tempa 5:20-5:40, tātad, ātrums ir, bet kaut kur sajūgs buksē, kur vajag jaudu kāpšanai. Tātad, pārāk ar nožēlu, ka kaut kas neizdodas- neaizraujamies, jo ir kopumā viss ok.

Pēdējā nogāze, fotogrāfs ar pirkstu parāda, kur jāskrien, jo kaut kā uzņēmām ātrumu uz krūmiem, nevis izpļauto taku. Tipinu lejā. Kājās nogurums, bet nekas nesāp un nejūtu, ka piedzītas, vienkārši paliek lēnākas, jo tuvāk nogāzes beigas. Pēdējie pārsimts metri un aiz sētas atkal Ziediņš. Uz skrējiena beigām izskatās paaudzies un daudz augstāks kā no rīta. Ar jauniegūto ceļabiedru atkal sākam motivēšanas meistarklases. Soli pa solim, bet ne apstāties. Nogurums nejēgā, gribas atpūsties, bet kustamies bez apstājas, soļi īsi, bet nu jau esam pusē. Wow, nav tik slikti. 2/3 un pēdējais, skatītāji plaudē kāpējiem un atbalsta, šoreiz bez idiotiskām replikām, un atbalsts šoreiz liekas tāds foršāks kā citas reizes. Tāds patiesāks, kaut kā noķeru to, ka tā ir tāda “īsta” līdzjušana. Tāda ienākošā enerģija nepaliek neizmantota. Pēdējos metrus augšā varētu nosaukt par “fitnes walk” un burtiski ielecam finišā. Identisks laiks abiem un man tiek godrpilnā 13. vieta grupā un 24. kopumā. Pēc finiša saulē atguļos, jo to varu atļauties, ir ļoti silti. Pēc piecelšanās sajūta ir tāda, ka, eu, davaj vēl piecīti noskrienam. Izcila pašsajūta, bet iekšēji ir miers, ka nav jāskrien vēl 20 šajā trakajā trasē. Ne šogad. Vēlāk lasot Artūra aprakstu pēc pasākuma, sapratu, ka vidējā distance būs atkal manā plānā kaut kad. Tās mokas gribas vēlreiz izdzīvot, bet tikai šoreiz gribu būt pārliecinoši stiprāks par tām.

Secinājums- Rezultāts un skrējiens pārspēja gaidīto, lai arī prasīja daudz. Bet nav ko brīnīties, jo šeit ir jābūt labam kāpējam, lai vispaŗ te būtu jēga ko iesākt. 700 augstuma metriem uz 30 kilometriem galīgi nav salīdzināmi ar to pašu uz 15 kilometriem, kur ir krietni mazāk, bet ķēpīgāki un garāki kāpieni. Tāpēc SKM ir īpašs skrējiens un vienmēr būs iezīmēts ar sarkanu manā kalendārā.

Nākotnes plānu sadaļa nemainīga kopš pagājušās nedēļas- Siguldas pusmaratons (jā, atkal Sigulda), man debija pusmaratonā šajā pilsētā. Tālāk dzimšanas dienas svinības Ziemassvētku kauju muzejā Patriota ietvaros. Pārējais kā sanāks.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s