Siguldas kalnu maratons SKM 2020

Ko šeit, lai saka. SKM jeb Siguldas kalnu maratonu līdz galam var saprast tikai to pamēģinot. 

Tas nav pusmaratons, vai maratons, vai pat ne stirnu buks, vai TrailRace. Skrējiena ķīmija šeit ir citādāka un laikam tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc uz starta līnijas šeit stājos jau 7. reizi. 2 pirmajās reizēs startēju vidējā distancē, no kurām pašā pirmajā reizē bija manas pirmās treil sacensības mūžā (diezgan “gudri” sākt no šejienes, es zinu), pārējās 5 reizes dažādu iemeslu dēļ skrēju īsāko- krosa distanci. Šoreiz izvēle bija loģiska, mierīgais gads un pagājušajā sestdienā jau cīnījos ar līdzīga garuma distanci.

Starta laiks 10.00, pieejams sacensību centrs, no rīta saulains, bet vēss rīts. Kad ierados Siguldā un sāku izpētīt apkārtni, sapratu, ka šeit redzu īstu piemēru perfektam sacensību rītam. Vēsums vēlāk tomēr pārtapa par diezgan kaitinošu karstumu, kas nedaudz sagādāja arī savas problēmas. Dzērienu līdzi ņēmu maz, turklāt krekls bija ciešs biju ģērbies melnā. Saulei es tāds patiku.

Starts kā parasti Ziediņa kalna pakājē. No augšas tas kāpums vienmēr izskatās “ņemams”, nokāpjot uz startu jau jūties iesildījies. Šoreiz Ziediņš bija saņēmis skaistumkopšanas procedūras un bija nofrizēts. No lejas izskatījās uzreiz biedējošāks. Līdzīgi kā Purčikā, kur matu garums ir apgriezti proporcionāls iegūtajam respektam uz ielas.  Šoreiz startā uzskrienu pirmos 20 metrus un pāreju soļos. Šķiet, varētu būt ātrākais starts Ziediņā, kopš es nodarbojos ar sevis spīdiznāšanu šajā vietā. Šoreiz no Ziediņa virsotnes trase ved pa kreisi un jāskrien aplis pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tātad, nākamā jautrība ir noskrējiens pa jauno serpentīnu. Burģēts ceļš, bet vienalga nepamet sajūta, ka tāds tas gluži nebija iedomāts projektējot. Pie apledojuma pat veiklāks gājējs tur var stipri sasisties.

Tālāk pāris kāpumi un kritumi un vēlāk arī rekorda kilometrs, jo šoreiz jāskrien gājēju tilta virzienā pa lēzenu lejupejošu taku. Šeit sasniedzu kilometra tempu <5 minūtēm uz kilometru. Pirmā skrējiena daļa salīdzinoši ļoti ātra. Nedaudz takas un milzīgs mīnu lauks. Govis bija centušās un daudz mīnu bija izmētātas tieši takas tuvumā vai pat uz tās. Netrūka arī pēdu nospiedumu tajās. Fonā varēja arī dzirdēt pa brīdim izsaucienus “bļ*, mīnas!”. Tālāk pēc militārās munīcijas izstādes apskates takas veda tālāk kārtējos kāpumos un kritumos. Šeit jau nāca pirmais lielais nogurums. 10. kilometrus sasniedzu stundā un 5 minūtēs. Vēl augstuma metru summa ne tuvu nebija savākta, kas nozīmēja, ka priekšā gaida ļoti, ļoti lēns piecītis.

Pēc gada pagara, lēna un diezgan mokoša kāpuma pārejot skriešus sadzirdēju pazīstamu blīkšķi, skaņa, kad  ķermenis atsitas pret zemi. Pirmā doma- Janka, Tu arī šeit? Iedomājos, ka varbūt pa kluso pieteicies un grib mani šodien šeit pārspēt. Tomēr nē, kritušais skrējējs zibenīgi pielec kājās un turpina ceļu. Taku caurvija koku saknes, bet laikam puisis tikai aizķērās, bet virsū neuzkrita. Tālāk samērā “līdzens” gabals un atkal trepes, trepes, trepes.

Tālāk tuvojas finišs, bet tas, ka tuvojas, nenozīmē, ka ātri. Laiks paliek arvien lēnāks, bet minūtes, šķiet, sāk skriet arvien ātrāk. Temps krītas un jūtu, ka ir nogurums- no karstuma un slāpēm. Šoreiz galīgi neesmu trāpījis ar ekipējumu, jo nerēķinājos ar to, ka šeit būs karsts kā pilsētas centrā. Zem 20 grādiem būtu bijis perfekti. Viens labums gan ir- viens no nešpetnākajiem iepriekšējo gadu kāpumiem šoreiz ir beigās- pie tam uz leju. Tāds iekšējais prieks ripinoties lejā, jo nav jārāpjas augšā. Attēlā zemāk tas kāpums:

Kājas šeit tāpat piedzen, jo uz leju iet ātrāk, bet ne tik viegli, kā tas liktos. Vēl viens kāpums pirms liela noskrējiena, šeit daudzus palaižu garām un ir arī sajūta, ka viss, šodien pietiek. Jūtams, ka pirms sešām dienām skriets un atceros arī, intervālus 2 dienas iepriekš, varbūt vajadzēja mierīgāk. Lēnām, bet samotivējos tālāk un arī parunājos ar otru skrējēju  ar kuru kopā sanākušas jau 3. sacensības pēc kārtas, ka satiekamies (izņemot Valmierā, tur tikai sākumā nedaudz kopā) un finišējam faktiski reizē. Papļāpājam un motivējam viens otru un saņemamies. Tas nostrādā. Biatlona vai kaut kāda tamlīdzīga trase, poliklīnika un slimnīca- taisns un līdzens posms- šeit atkal uzņemam zaudēto ātrumu. Šeit abi pabrīnamies, ka kaut kā kalnos šodien velk ne pārāk, bet taisnēs ātrums ir pieklājīgs un pie pašām beigām atkal atgriežamies pie tempa 5:20-5:40, tātad, ātrums ir, bet kaut kur sajūgs buksē, kur vajag jaudu kāpšanai. Tātad, pārāk ar nožēlu, ka kaut kas neizdodas- neaizraujamies, jo ir kopumā viss ok.

Pēdējā nogāze, fotogrāfs ar pirkstu parāda, kur jāskrien, jo kaut kā uzņēmām ātrumu uz krūmiem, nevis izpļauto taku. Tipinu lejā. Kājās nogurums, bet nekas nesāp un nejūtu, ka piedzītas, vienkārši paliek lēnākas, jo tuvāk nogāzes beigas. Pēdējie pārsimts metri un aiz sētas atkal Ziediņš. Uz skrējiena beigām izskatās paaudzies un daudz augstāks kā no rīta. Ar jauniegūto ceļabiedru atkal sākam motivēšanas meistarklases. Soli pa solim, bet ne apstāties. Nogurums nejēgā, gribas atpūsties, bet kustamies bez apstājas, soļi īsi, bet nu jau esam pusē. Wow, nav tik slikti. 2/3 un pēdējais, skatītāji plaudē kāpējiem un atbalsta, šoreiz bez idiotiskām replikām, un atbalsts šoreiz liekas tāds foršāks kā citas reizes. Tāds patiesāks, kaut kā noķeru to, ka tā ir tāda “īsta” līdzjušana. Tāda ienākošā enerģija nepaliek neizmantota. Pēdējos metrus augšā varētu nosaukt par “fitnes walk” un burtiski ielecam finišā. Identisks laiks abiem un man tiek godrpilnā 13. vieta grupā un 24. kopumā. Pēc finiša saulē atguļos, jo to varu atļauties, ir ļoti silti. Pēc piecelšanās sajūta ir tāda, ka, eu, davaj vēl piecīti noskrienam. Izcila pašsajūta, bet iekšēji ir miers, ka nav jāskrien vēl 20 šajā trakajā trasē. Ne šogad. Vēlāk lasot Artūra aprakstu pēc pasākuma, sapratu, ka vidējā distance būs atkal manā plānā kaut kad. Tās mokas gribas vēlreiz izdzīvot, bet tikai šoreiz gribu būt pārliecinoši stiprāks par tām.

Secinājums- Rezultāts un skrējiens pārspēja gaidīto, lai arī prasīja daudz. Bet nav ko brīnīties, jo šeit ir jābūt labam kāpējam, lai vispaŗ te būtu jēga ko iesākt. 700 augstuma metriem uz 30 kilometriem galīgi nav salīdzināmi ar to pašu uz 15 kilometriem, kur ir krietni mazāk, bet ķēpīgāki un garāki kāpieni. Tāpēc SKM ir īpašs skrējiens un vienmēr būs iezīmēts ar sarkanu manā kalendārā.

Nākotnes plānu sadaļa nemainīga kopš pagājušās nedēļas- Siguldas pusmaratons (jā, atkal Sigulda), man debija pusmaratonā šajā pilsētā. Tālāk dzimšanas dienas svinības Ziemassvētku kauju muzejā Patriota ietvaros. Pārējais kā sanāks.

Valmieras skriešanas svētki

Kā jau biju apņēmies iepriekš, šogad un turpmāk vairāk došu iespējas vietējiem mazākiem skrējieniem. Ātrā ideja šajā nedēļas nogalē mani aizveda uz Valmieru. kas ir Valmieras un citu pilsētu skriešanas svētki? Tas ir tas, kas palika  no skrien Latvija 2020. gada pusmaratonu seriāla . Covid ietekme un acīmredzamās citas grūtības seriālu rīkotājiem  lika izziņot 2021. gada sezonu un atstāt esošo posmu skrējienu organizēšanu vai nu pašu entuziastu vai vietējo orgu rokās. Izskatās, ka Kuldīga lieliski tika ar šo uzdevumu galā un šobrīd arī Valmiera ir sarīkojusi savus svētkus ar netradicionālām distancēm.

Pēc pāris aizņemtām nedēļām darbos un cīņu ar bērnu pirmajiem rudens puņķiem radās iespēja pāris brīvām stundām nedēļas nogalē un kaut kā ienāca prātā varbūt noskriet kaut ko ātrāku, ja jau Valmiera šoreiz piedāvāja 15.3km (15.5 patiesībā) distanci. Maratona plānus septembra sākumā atmetu, kas šoruden ir bijis viens no jēdzīgākajiem lēmumiem lielākoties ar skriešanu nesaistītu iemeslu dēļ. Tas būtu arī labs skrējiens, lai saprastu apmēram savu šī brīža līmeni un stundas tempu nosakot to, kā treniņos skriet turpmāk.

Laika prognoze bija laba un reālie laikapstākļi bija izcili. No rīta 4 grādi, saulains ar vēsu vēju un uz skrējiena brīdi ap 11-13. grādi. Neko labāku nevarēja vēlēties. Pasākums noorganizēts labi, aizņemts bija Vidzemes Olimpiskais centrs un attiecīgi nebija pilsētas centram raksturīgās drūzmēšanās. Pasākums bija labi apmeklēts un paralēli tam notika arī futbola pasākums sīčiem un radās iespaids par Valmieru kā pilsētu, kurā aktivitāte nedēļas nogalē nebeidzas pēc plkst 17.00 piektdienas vakarā.

Starts šoreiz 11.00, kas ir 2. ideālākais starta laiks pēc startiem plkst. 10.00, pamazām iesildos, pulss kā parasti pirms starta augstāks, kaut gan no rīta bija sacensību rītu mērogiem pat zem normas. Šoreiz man nebija ne jausmas par trases konfigurāciju, tikai tik cik zināms no nolikuma, ka jāšķērso kaut kāds Gaujas tilts un jāskrien meža aplis divas reizes. Kā man teica, trasei jābūt plakanai kā pankūkai. Šeit arī zināšanas par skrienamo gabalu beidzās un drīz  diezgan negaidīti tika atjauninātas. Par pārsteigumu iesildīšanās brīdī tika izziņots, ka 7km distances veicēji skrien 1 meža apli, bet 15.km veicēji 3 apļus. WTF. Tā arī līdz skrējiena vidum nebiju drošs par to, cik tad apļi jāveic. Otrā apļa beigās un pēc nelielas apspriedes ar vietējo skrējēju tomēr pārliecinājos, ka vēlreiz jādodas nevis pāri “dzelzītim”, bet atpakaļ uz uzbērumu. Trases profils- plakans, viņi teica, būs viegli, viņi teica. Vieglā treniņu riksī šim apgalvojumam es nepiekasītos, bet ja vairākus gadus neesi skrējis tādā tempā kā šodien, tad katrs niecīgais pacēlums ir kā stirnu buka sprinta etaps. Jāatzīst, ka arī noskrējieni bija līdzvērtīgi kāpumiem un tos varēja mierīgi brīvā vaļā pieveikt lidojumā. Mikslis asfalts/grants  arī bija interesanta pārmaiņa un pilsētvide pārmaiņus ar klusāku piepilsētas nostūri, tādā ziņā man patika, bet noteikti varētu vēlēties lielāku apli pa pilsētas apkārtni nekā 3 mazākus apļus vienuviet.

Nedaudz atkāpe par distances garumu. Kā vienreizējs pasākums, Valmieras variants ir ok, bet lielu potenciālu šeit neredzu, sevišķi, ja pamatā ir pilsētvide un asfalts. “neprecīzās” trases piedien taku skrējieniem un mums vajag arī 5-10km un pusmaratonus. Tas, kas ir mazāk sastopams- cross country krosi lielāku pasākumu ietvaros. Varbūt SL ir vērts šajā virzienā ko padomāt- samiksēt Pilsētu pusmaratonu un XC seriālu.

Skrējiens kopā daudz īsāks, kā šogad esmu skrējis, neskaitot NZ posmus, un ātrākais skrējiens kopš 2017. gada Liepājas gandrīz pusmaratona rekorda tempa. Vidēji 4:33/km, normāls tempa treniņš. Skrējiena mērķis bija sevi izmest no komforta zonas. Tas arī lieliski izdevās un jau pēc 3km sapratu, ko esmu ievārījis. 2. km bija tempā 4:16, kādā neesmu ļoti sen pat intervālus skrējis. Kopā pirmie 3 bija ļoti ātri, tālāk jau cikliski ātrāki spliti mijās ar nedaudz lēnākiem, bet nevienā kilometrā temps nenokrita līdz 5:00/km.

Pēdējais pārsteigums sagaidīja neilgi pirms finiša, kad no dzelzīša bija jādodas atpakaļ pilsētā un jau tuvojās olimpiskais centrs. Saņēmos un pēdējo kilometru turēju savu tempu cik spēka, ar domu ielidot finišā, bet little did I know, ka papildu bonusā bija skrējiens nevis uz finišu, bet vēl viens līkums caur mana vārda brāļa vārdā nosaukto BMX trasi. Tie bija pārsimts mokoši metri un atmiņas par manu izgāšanos Stirnu bukā Milzkalnē, kur līdzīgi cerēju uz lidojošo finišu, bet bija vēl jāskrien aplis ap Šlokenbekas muižu. Šoreiz izgāšanās izpalika un kā par brīnumu pēdējie 500 metri bija tik pat ātri kā pirmie kilometri, apņemšanās vēlēšanās izlikt no sevis enerģiju darīja savu un finišā pēc sajūtām ielidoju. 1:10 uz 15,5km. Manuprāt, lielisks rezultāts, ja skatās uz to, ka nebiju ātruma mačiem vispār gatavojies pēdējos 2 gadus. Ieguvu 45. vietu No 150 (20 no 33 grupā). Galīgi nav slikti. Turklāt, šķiet, ka kopš pagājušā gada nebiju skrējis tādu īstu vasaras asfalta gonku. Man tiešām šoreiz patika. Un starp, citu, tikko rakstot blogu atradu arī trases shēmu, jo gribēju pārbaudīt vēlreiz savu rezultātu, distances nezināšana tātad, arī mana paša laža.

Nogurums, bet ļoti liels emocionālais pacēlums, uz rudens pusi tik pozitīva sezonas gaita laikam vismaz pēdējos 3-4 gadus nav bijis.  Diez vai kļuvu šogad par daudz ātrāku skrējēju, kaut arī ātrums ir nācis klāt, bet galvenais ir “mindset”, kas mainās. Vēl šeit ir daudz darāmā un par fiziskajiem ieguvumiem sīkāk sezonas noslēguma blogā, kas jau būs pavisam drīz.

Nākamie posmu plāni ir šādi- Siguldas pusmaratons Sacensību/testa režīmā. Tempu noteikšu nākamo 2 nedēļu laikā, bet laiks, kādā noskriet plānots netiks noteikts. Galvenais noturēt +/- vienmērīgu ātrumu, bet līdz skrējiena beigām izpumpēties. Šis būs atskaites punkts nākamajiem projektiem un plāniem. Un jā, tas arī viss. Vairāk sacensību šogad nav plānotas, ja neskaita varbūt NZ posmu, kas būtu atkal kā tāds tempa/testa skrējiens. Tas nenozīmē, ka pasākumos nepiedalīšos, šo sestdien ir ikgadējā Siguldas kalnu un krūmu ekskursija SKM ietvaros un tad Patriots, kurā izskriešu goda apli atzīmējot Ziemassvētku kaujās kritušos un savu dzimšanas dienu.

Stirnu buks Amatā un lūsis Ērgļos

Sacensību sezona uzņem apgriezienus, Lai nu par ko, par siltumu un sacensību trūkumu šobrīd nevar sūdzēties. Ir pat tā, ka lasu sacensību aprakstus par pasākumiem, kurus pat nebiju pamanījis. Tādā ziņā, izskatās, ka dzīve ir atgriezusies pirmsvīrusa laikos.  Šoreiz sacensību apraksts būs divi vienā, 2 iemeslu dēļ. Pēc pirmā buka trāpījās pēdējo mēnešu aizņemtākās nedēļas darba projektos, līdz ar ko tā arī neizdevās šim darbiņam pieķerties. Otrs- 90% no uzrakstītā nebija par skriešanu, bet gan par lietām ap skrējienu un lietām skrējiena laikā, kas šoreiz kaut kā īpaši ieķērās prātā. Šīm lietām atsevišķs ieraksts kaut kad starpsezonā.

Šoreiz dienas piedāvājumā bija Ērgļu stacijas stirnu buks. Ērgļu staciju skrējēji apmeklēja tikai caurskrienot, bet tāpat tā bija patīkama atkalredzēšanās. Pagājušajā gadā šeit finišēju savu 4. maratonu. Tā kā šī vieta nedēļas nogalē uzņēma vairākus daudzskaitlīgus pasākumus vienlaikus, bija tikai loģiski ierasties uz startu dažas stundas iepriekš.

Laiks skrējienam solījās būt patīkams, vējains un vēss, bet dienas vidū saule sāka karsēt un aizvējā posmos likās, ka  jūlijs dažviet Ērgļu mežos ir joprojām apmaldījies. Distancē karstums brīžiem pat sāka neaudz traucēt.

Starts šoreiz bez aizkavēšanās un startēju tuvāk starta līnijai, līdz ar to izpalika stumdīšanās par vietu zem saules un uz takas. Sākums samērā plašs, bija kur ieskrieties un trase līdz pirmajam lielākajam smilšu kāpumam bija pat ļoti ātra. 2.km uzstādīju ātrāko tempu 4:40, kas īsti nebija tālredzīgas skrējiena stratēģijas sastāvdaļa. Šoreiz kļūdas pieļāvu daudz vairāk, aizņemtības un savas nevērības pēc. Pēdējās 40 minūtes, neskaitot pēdējo km bija jāizdzīvo ar mokošām vēdergraizēm. Kaut ko no rezultāta tas laikam arī ietekmēja, ne tikai pašsajūtu. Nākamreiz vajag skatīties kādas želejas pērc un, ja savu kļūdu labo, vajag izlasīt kā tās citas ir jālieto. Es visu izdarīju šķērsām šodien.

Trase dalījās ātrajā sākuma daļā, tāpat vidēji ātrā trešdaļā, lēnajā (koki, koki, koki, dubļi, koki, dubļi, koki)  trešdaļā un ātrajās beigās, no kurām ātrs sanāca apmēram pusotrs kilometrs, jo sajutis finiša tuvumu, vēders uz brīdi beidza mani spīdzināt. Finišs iespaidīgs- pāri pontonu tiltam un pa krasta nogāzi augšā uzreiz pēc medaļas. Kopumā mežaina, sarežģīta trase, skati bija jauki, bet to nebija ļoti daudz. Taisnības labad jāsaka, ka sacensību video parādīja arī tās vietas, kurās biju pārāk aizņemts ar skriešanu un tā nepaspēju pats izbaudīt savām acīm. Sprinta etaps atgādināja Milzkalnes buka kāpumu, bet šoreiz viegli gāja augšā, elpu neaizsita arī pāreja skriešanas režīmā uzreiz pēc paugura pieveikšanas.

Biju domājis, ka komandā katrs skries savā tempā, bet trases vidusdaļā mani panāca Artūrs, lai gan man likās, ka viņam šodien nebūs steidzīgais skrējiens. Tālāk skrējām kopā pārmaiņus viens aiz otra gandrīz līdz finišam. Pirms finiša vēders nedaudz atlaida un ar kādu  nepazīstamu skrējēju apņēmāmies pielikt punktu pasākumam pēc iespējas ātrāk, bet ar Arturs izlēma pēdējos kāpumus izbaudīt bez steigas. Tūlīt pēc svinīgās medaļas uzkāršanas kaklā nākamais pārsteigums bija Jāņa uzrašanās manā priekšā. Galvā kā lapsenes dzēliens un kājas jau notirpa no domas, ka ies garām saderētais alus un, ka tiešām, nelietis, būs slepeni trenējies un noskrējis Lūsi zaķa distances tempā. Patiesība sanāca citādāka, izrādījās, ka gravitācija izspēlēja ļaunu joku ar skrējēju un viņa pēdas saitēm. Posma kopvērtējumā  rezultāta rindā 3 burtu kombinācija, kas nesākas ar H.

Secinājums un rezultāts ir tāds, ka 140. vieta no apmēram 270 dalībniekiem. Līdzīgi kā bukos, bet parasti lūšu distancēs esmu vairāk uz finiša rindas  beigām, tā, ka var teikt, ka ir ok noskriets. Jau skrējiena laikā un sprinta etapā ievēroju, ka ir jūtami uzlabojusies izturība kāpjot stāvos pauguros. Es šobrīd jau var to darīt jau ar lielāku jaudu un lēzenākos kāpumos spēju uzkāpt “uz ātrumu”. Tas varētu būt rezultāts tam, ka regulāri savos treniņu skrējienos iekļauju kāpumus- ne vienmēr daudz, bet tas salasās un otra lieta- puslīdz regulāri mēģinu vingrot. Parasti tas ir 10-20 minūtes, ne vienmēr 3x nedēļā. Nākamajā rītā es gribēju iet skriet, jutos ļoti labi un ja neskaita vienkārši nogurumu, muskuļi un saites likās  gatavi jauniem izaicinājumiem. Pēcpusdien nedaudz pavingroju, tad, protams, spēka daudz nebija, bet vienalga pašam likās iespaidīgi. Mazas lietas noved pie lielākām, ja tās dara regulāri.

Īsumā par Amatas posmu. Sastrēgumi tuvojoties starta laikam un avārijas dēļ Buku starti tika atlikti par pusstundu, līdz ar to daudz laika nācās pavadīt saulē. Ņemot vērā, ka jau pasen dalībnieku skaits pa lielam ir gandrīz lielāks nekā sacensību centrs spēj uzņemt vienā piegājienā, būtu labi padomāt par startu viļņos. Tie, kas atbrauc laicīgi- startē laicīgi, pārējie vēlāk, kad ir iespējams. Lai arī labi domāts, arī zaķu distances starts tika atlikts, lai sagaidītu vilka distances uzvarētājus.  Dzeršanas punkti izvietoti bieži, kas bija patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējiem mačiem. Lielās mucas bija  pārāk blīvi saliktas, līdz ar to bez drūzmēšanās tāpat neizpalika, pie tam atradās arī īpaši eksemplāri, kas dzēra ūdeni pa tiešo no mucām. Trase sazīmēta skaista un sarežģīta, 3 reizes bija jāšķērso upe, kas bija posma un arī ļoti iespējams, ka visas sezonas oga.  Bez šādas dzesēšanās iespējas, būtu gājis daudz smagāk.

Sen nebiju tik ļoti izbaudījis čalkāšanos ūdenī, redzot, jau tālukmā pāri upei pārvilktās virves, gribējās pēc iespējas ātrāk tikt pie upes un mesties slapjumā.  Priecē, ka trasēs nāk klāt ar vien jauni un interesanti risinājumi. Marķējums bija diezgan ok, bet daudz bija jāskatās uz kājām lai neievandītos krūmos vai upē. Šeit nomaldīties varēja, ja nu galīgi sanāca aizdomāties. Man kopumā trase likās interesanta un nejauka labākajā nozīmē. Vienīgi pie kā pēc visas tās distancēšanās nebiju un nevarēju pierast ir milzīgie skrējēju pūļi. Tas kaut kā kaitināja un šķiet, ka turpmāk, vai nu jāizvēlas “mazākas” sacensības vai arī jāskrien daudz ātrāk.

Rezultāts, nebija cerētais, bet nebija slikti ņemot vērā apstākļus. Ap 7 minūtēm uz km nav sapņu temps, taču ņemot vērā peldes un daudzos asos mazos kāpienus, kas bremzēja tempu, šķiet, ka bija ok. Beigās skrienamajos gabalos gan biju zaudējis spēku, tas likās dīvaini, jo pārtrenējies nebiju. 197. vieta (113. grupā) no 545 (218).

Nākamie pasākumi- Šobrīd galvenie pasākumi būs Siguldas SKM (kross), Siguldas pusmaratons un sezonas noslēgums Ziemassvētku kauju muzejā “Patriots” ietvaros.