Daibes purvu skrējgājiens

Šogad ilgi bija jāgaida ne tikai līdz vasaras sacensību sezonas atklāšanai, bet arī līdz pirmā skrējiena finišam. 31 kilometrs šoreiz prasīja tieši 5 stundas un 11 minūtes. Gara diena. Protams, ka bija iespējas atklāt sezonu ātrāk, kaut vai tepat kaimiņos  igauņi  pasākumus  sāka organizēt nedaudz pirms kaut kas sāka notikt Latvijā, bet īsti steigties ne sacensībās ne arī uz sacensībām plānos nebija.

Daibē uzstādīt personiskos rekordus īsti darāmo darbu sarakstā nebija, pirmkārt jau laika prognožu dēļ, kas piepildījās par visiem 100% ar neciešamo karstumu un arī trases sarežģītības pakāpe, ko jau dabūju nogaršot pagājušajā gadā. Šeit vienīgais mērķis bija izdzīvot un tikt līdz finišam uz savām kājām, nevis orgu transportā, vai sliktākā gadījumā dzeltenajā busiņā ar zilajām gaismiņām. Sākumā  uz papīra tika pāris optimistiski tempa scenāriji uzmesti gadījumam, ja ir lielā skrienamā diena, katram gadījumam. Skriešana uz ātrumu laikam nebija arī prātā trases orgiem projektējot trasi, šķiet, ka tās dizains tika veidots tā, lai ietu pāri absolūti visiem  kokiem kas pēdējos gados ir krituši vai nozāģēti Dalbes apkārtnē.

Kopumā jāsaka, ka tika gaidītas grūtības un šīs cerības tika pārspētas par visiem 200%. Mans pašvērtējums par savu sniegumu šajā Dantes neaprakstītajā elles lokā ir visumā pozitīvs,  biju gatavs psiholoģiski, un arī fiziski tikt galā ar karstumu, ilgo laiku un lēno tempu. Beigās biju izsmelts līdz pēdējam, taču finišā spēju ietipināt ar izcīnītas uzvaras sajūtu. Kā bonuss nāca dažas atziņas un novērojumi, starp tiem, secinājums, ka no Daibes purviem esmu izskrējis ar nedaudz citādāku redzējumu par skriešanu, motivāciju un ko tuvākajā laikā redzu sevi darām. 5 stundas ir pietiekams laiks, lai pārdomātu dzīvi, sevišķi pēdējā stunda, kas bija pati garākā sacensību laikā. Neiztika arī bez tradicionālā “ko es šeit daru un kas man te ir pazudis” apcerējuma, kad kājas un pats esi sausā, bet līdz aukstam alum ir tikpat tālu kā rīdziniekiem līdz Marsa parkam.

Piedzīvojumos mūs palaida 10 no rīta, kad gaiss jau bija manāmi iekarsis. Ar Artūru izvēlējāmies drošu stratēģiju nepārcepties augsta tempa dēļ un startēt no beigām. Šī ideja  labi nostrādāja skrienot Noskrien ziemu posmos, kad sāku kopā no lēnākā gala un pēc iespējas ķēru priekšā esošos. Rezultāts varbūt nedaudz sliktāks, bet ar garantiju neizsmeļ sevi pirms beigām (pie tam pārāk ātri uzsākot un izšaujoties pārāk agri pirms beigām nesusi man diezgan daudz mācību iepriekš). Šoreiz startēt no beigām nebija tik vienkārši, jo šādu taktiku izvēlējās arī citi skrējēji, kas nozīmēja pie starta līnijas dažus skrējējus, bet pārējie cenšas neuzkrītoši nostāties viens aiz otra mugurām. Tā kā drosminieku šodien nebija tūkstošiem, tad  tomēr izdevās atrast vietu beigās doties ceļā. Uz pirmām apdzīšanām nebija ilgi jāgaida un pirmie apdzenamie jau paši piedāvājas palaist garām. Saprātīga rīcība, ko pats arī izmantoju šajā reizē, jo šaurās takās dzīties uz priekšu, kad kāds “spiež” tempu aizmugurē nebūtu gudri, sevišķi, ja tāds karstums.

Sākumā šur tur nedaudz var uzskriet, bet krietni mazāk kā citos taku skrējienos.  Diezgan ātri top skaidrs, ka temps drīzākais būs ap 3:30-3:45 stundām. Ir ok. Daudz kritušu koku, kāpumi ir daudz, bet īsi. Pēc garajiem treniņiem  Ogrē un Siguldā liekas ņemami, bet tāpat nogurdinoši. Pēc pirmās stundas skaidrs, ka temps kā Siguldā, bet uz mazākiem kāpumiem liecina, ka šis skrējiens ieilgs un būs kā minimums 4 stundas garš un šī noteikti nebūs pēdējais finiša laika pārrēķins. Pie tam pa laikam brienamie gabali līdz cauri dubļiem tempu galīgi nemaz nepaātrināja. Lielākais prieks bija uz takas atstāta bļoda ar aukstu ūdeni. Nezinu, kas to tur bija atstājis, bet tas nāca kā svētība no debesīm. Noskalot rokas un atvēsināt galvu, tas bija tas, kas vajadzīgs. Pēc atsvaidzināšanās  turpinām nesteidzīgi klīst pa iezīmētajām takām vai nu to, ko var nosaukt par taku. Ik pa laikam bilžu vietas parādās, bet gribas saudzēt enerģiju un pat negribas vilkt telefonu no kabatas ārā.

Pēc 2 ar kaut ko stundām, pirmais un vienīgais kontrolpunkts ir sasniegts, un bez steigas tiek uzpildīts ūdens, pagaršotas uzkodas un iztīrītas kabatas no liekās želeju taras. Karsti kā ellē, bet nav tik traģiski, lai neturpinātu uz priekšu. Likās, ka smagākais ir garām un vajadzētu būt tālāk jau posmiem, kur varētu arī uzskriet.  Kopumā sagurums ir jūtams, bet par došanos uz priekšu sajūta ir optimistiska. Optimisms gan pazuda jau pēc 30 metriem no kontrolpunkta, kad ieraudzījām tās šausmas, kas mūs gaidīja aiz krūmiem, cepuri nost, ļoti stratēģiski novietots atsvaidzināšanās punkts. Līdz šim augstākais kāpums (vai vismaz tā likās) paprasīja pāris minūtes, pēc kura varēja mēģināt kādu brīdi paskriet, bet tad nu tie kāpumi aizgāja lielajā, viens pēc otra kombinācijās ar kritušiem kokiem, kāpumi ar pieaugošu slīpumu, viltīgas takas apkārt pauguram un atkal kāpšana augšā. Vēlāk parādījās arī skriešanai piemērotāki posmi, bet tie pārsvarā bija klajā laukā un tā kā likās, ka esmu jau pietiekami sakarsis, daļu no tiem vienkārši izmantoju atpūtai no kāpšanas pauguros. Cik to vispār var saukt par atpūtu, spietojošie dunduru bari dzina uz priekšu un pat lēnāka iešana nozīmēja zaļo gaismu tiem nešpetnajiem radījumiem nosēsties uz rokām, kakla un kājām, lai kostu, dzeltu un visos iespējamos veidos kristu uz nerviem. Pat teiktu, ka tie kodumi nebija tas trakākais, tā dūkoņa 5 stundu garumā  dažbrīd noveda līdz izmisumam.

Pēdējais posms, kad tiešām sāku pārdomāt dzīvi bija laikam izbijis karjers, pēc kura sekoja pastaiga purvā. Šis bija viens no skaistākajiem posmiem ar neskarto dabu. Tā kā finišs bija jau sajūtams, tad psiholoģiski pēc karjera kāpuma viss kļuva ar katru soli vieglāks, bet kājas smagākas. Skrējiena reklāmas rullīšos redzētā grāvja šurmēšana jau likās, kā jautra atrakcija. Šī pelde 2  savienotos grāvjos/upēs vai sazinkā tās dubļu vannas nosaukt nebija ļoti atsvaidzinošana, bet tāpat tā putra bija patīkama pārmaiņa. Nedaudz amizanti, ka pirmajam tīrajam bridienam varēja tikt pāri kāpjot pār koka zariem un Artūrs aktīvi meklēja iespēj tik pāri sausā, bet to pārvarot atklājās, ka otra peļķe pārvarama pa lielam līdz viduklim kūdras zupā, te nu bija sausās kājas. Pēc tam vēl nieka kilometrs, bet vēl  500 metrus pirms finiša mazais ūdenspunkts, spēki nav ne cik palikuši, tāpēc apstājos arī pie tā, lai atsvaidzinātos.

Finišā pēc sataupītajiem spēkiem ūdenspunktā, ieskrienam smaidot. Smagi, bet patīkama sajūta, ka esi paspējis ieripot benzīntankā ar tukšu bāku, bet dažiem apgriezieniem vēl pietiek. Par uztankošanos runājot, palikām bez degvielas, jo pēc peldes un pārģērbšanās konstatējām, ka barotāji bija jau sapakojušies, nu tad hesītis pa ceļam. Ja ne laikapstākļi, tad noteikti šo distanci varētu veikt krietni ātrāk, bet par laimi, šodien piesardzība atmaksājās un kā pēc tam izrādījās, atjaunojos diezgan ātri un bez traumām, ja neskaita dažus noberzumus. Lielākā Daibes uzvara ir tā, ka beidzot dabūju to, ko sen nebiju izdzīvojis. Caur sāpēm noķert kaifu. Iepriekš, sevišķi pagājušajā gadā sevi nodedzināju un tad palika tikai ciešanas, rezultāti, kas no pasākuma uz pasākumu tikai pasliktinājās, pārtrenēšanas un sezonas noslēgumā nožēla par iztērēto laiku treniņiem un skrējieniem, kas nedeva prieku. Šeit sanāca tieši tā kā gribēju. Sapratu arī šī brīža vājās un stiprās puses un līdz ar to arī pielāgošu nākamos izaicinājumus pēc līdzīga principa- skriet to, kam esi gatavs un pēc iespējas izaicinot sevi. 50km Cēsīs vairs nav aktuāli, jo pēc šī izaicinājuma man īsti motivācijas nav skriet neko tik garu, Cēsīs varu mēģināt uzlabot savu vidējo tempu saprāta robežās manai tradicionālajai vidējais distancei.

Nākotnes plānošana paliek nedaudz sarežģītāka, jo jau saradās diezgan daudz pasākumi un ar pieņēmumu, ka drīzākais kaut kādi ierobežojumi paliks un varētu būt pat stingrāki, aptuveni saliku savu sacensību plānu atlikušajai vasarai un rudenim. Skriešu, visu, kam sanāks laiks, bet prioritāte būs Cēsīm, Siguldas SKM, Rīgas maratonam (Taisnais kā alternatīva, ja vīruss atkal piespiež ierobežot publiskas pulcēšanās) un Patriotam. Pārējais, kā sanāks. Pēdējo 10 gadu laikā izskatās, ka būs pirmā sezona bez neviena pusmaratona.

Un vēl lieta, ko ievēroju: ja skatās treniņu apjomu (bet ne izpildīto intensitāti) pie esošā noskrietā varētu mierīgi tēmēt uz Bostonas maratona kvalifikāciju vai pat uz maģiskajām 180 minūtēm (tur gan būtu jāpieliek kādi 20%-30% apjoma), realitātē pēdējos maratonus skrēju vairāk kā par stundu ilgāk, treilos nejēdzu samēro spēkus un pusmaratonos vispār loderēju.  Es neizmantoju pilnu potenciālu pie šī apjoma, tātad, šeit var daudz ko uzlabot. Nav tā, ka es to iepriekš nezināju, bet tā īsti nebiju pievērsis tam uzmanību un nebiju rēķinājis, ka patiesībā tas potenciāls ir lielāks, kā man likās.  Tā teikt, biznesa pamatojums man kāpināt apjomu nekāds nav, 42km maratons ir garākais, ko man teorētiski vajadzētu skriet vai samērojams īsāks vai garāks treils 35 būs smagāks. 50km un 50 jūdzes būtu jēdzīgi mēģināt, ja izdotos kāpināt noskrieto km skaitu pie esošā laika patēriņa treniņos. Nekādas jēgas sevi mocīt 8-12 stundas uz tik salīdzinoši īsām ultramaratona distancēm diez ko pamatoti nav.