Noskrien Ziemu, ieskrien pavasarī

Sacensību rīts iesākās ar mānīgi patīkamu un saulainu laiku, kas vēlāk palika drēgns, motivāciju skriet tas nemazināja, jo uz pēdējo posmu pamodos ar patīkamu motivāciju paskriet un izbaudīt dienu. Pa ceļam jāpaķer komandas biedri no DUSa, par kuru vienojāmies iepriekš, bet nenorunājot adresi, kas zinot degvielas staciju izplatību Rīgā, bija mazliet neapdomīgi un dumji, jo rezultātā viens otru gaidījām katrs savā tilta pusē.


Sacensību stratēģija šoreiz kā Priekuļos- startēt no beigām, izbaudīt skriešanu un sevi padzenāt nedaudz ar tempu. Sākums sanāca lēns un smagnējāks kā gribējās, jo un daudz lēkāšanas ārpus takām apdzenot, jo kājas jau no sākuma pieprasīja ātrāku tempu, bet jau biju iesprūdis starp nesteidzīgākiem skrējējiem. Ar nelielu čakaru pirmā apļa pusē nonāku starp līdzīgā tempā skrienošajiem un turpinu vienmērīgi doties uz starpfinišu.


Otrais aplis ātrāks par pirmo, lai gan spliti to neuzrāda, biju aizmirsis ūdeni mājās, tāpēc nolēmu, ka prātīgi būtu apstāties padzerties no vairāk kā vienas krūzes un paņemt arī kādu labu un izsmalcinātu uzkodu (rupjmaize, šampinjons, un siers uz kociņa, starp citu, izcila ideja, jo vairākas garšas kopā un ātri apēdama), pārējā trase daļa tukšāka, līdz ar to veiklāk izskrienama.


Degviela sāka beigties tikai trases pašos pēdējos kilometros, varēju atļauties tempu nost nemest un izciest līdz galam. Kopumā- turēju nedaudz šī brīža kondīcijai grūti, bet turamu tempu, tikai nedaudz lēnāku kā Kuldīgā, jo nelīdzenāka trase un arī garāks gabals, ko nesties.

Par ziemas skriešanas sezonu kopumā: tā sākās ar garāku pusaktīvas atpūtas pauzi saprotot, ka kopumā vasaru var vērtēt kā labu dzīves mācību stundu un rezultātos samērā bezcerīgu, sevišķi galvenajās sacensībās maratonā un pusmaratonā. Bezcerīgs varbūt pārāk skaļi teikts, jo šī jēdziena definīciju jau kuro sezonu pārraksta kāda vārdā nenosaukta sporta veida komanda ar ārzemju kapitālu. Tik traki man arī negāja.

Pārmaiņas pēc individuāli un pa kluso paskriet neizdevās, jo tiku piespiedu kārtā ierakstīts komandas rindās Noskrien Ziemu seriālam un nu nācās pirmo posmu izskriet jau kā komandas sastāva dalībniekam- Trase nebija ļoti grūta, skrēju šoreiz mierīgi ne uz ko necerot, bet bija ok.

Pēc tam pēcoperācijas pauze ar lēnu treniņu atsākšanu un svara kontroli. Sāku trenēt ātrumu un to atjaukt ar mierīgiem skrējieniem pa vidu ņemot kārtīgas atpūtas pauzes, kas deva diezgan ātru rezultātu Kuldīgā- temps krietni ātrāks par veselu minūti uz kilometru, vieta grupā apmēram tāda pati, bet es to uzskatu par progresu, jo, lai saglabātu vietu nācās skriet krietni ātrāk, bet treniņos biju pavadījis tikai apmēram mēnesi, pie tam uz samazinātu kilometrāžu.


Pēdējais posms- garākā distance, ar līdzvērtīgu tempu Kuldīgai un kāpiens par 10 vietām vecuma grupām un mazliet vairāk vietām kopumā. Sezonā grupā pa vidu. Patiesībā galīgi nav slikti, jo īsti uz rezultātu nebiju skrējis, bet centos skriet komfortabli grūtā tempā. Pa lielam ar saprātīgu režīmu esmu atpakaļ, kur biju vasaras vidū pēc daudziem treniņiem un sacensībām, tas nozīmē, ka saprātīgi turpinot un lēnu pieliekot slodzi varu saskriet daudz vairāk un ātrāk.


Un laikam viena no emocionālākajām atziņām- man šis seriāls iepatikās. Pirmo sezonu laikam neskrēju vispār un tad nākamajos gados pēdējos ziemas posmus izskrēju kā gatavošanās sastāvdaļu pavasara maratoniem. Latvijā jau ir tā daudz skrējienu, tāpēc biju skeptisks vai tiešām ziemā vēl vajag vienu seriālu, bet tagad man pašam atbilde atradās, ka ir vieta gan un mani tā ziemas skriešanas atmosfēra uzrunāja. Tomēr kaut kas citādāks- iespēja arī tukšajā periodā izbraukt uz pusi dienas ārpus mājas un apskatīt vietas, kur neesi bijis vai iepazīt vairāk kādreiz apmeklētās no cita – taku un krūmu skatu punkta. Izskatās, ka rudenī manā ziemas darāmo sarakstā nākamos posmus atzīmēšu nevis kā “diez vai”, bet kā “ļoti iespējams”.


Kas jāatzīmē, biju samērā precīzs savā prognozē par komandas sniegumu- ieguvām 19. vietu, kas bija manā prognozētajā diapazonā. Komandai, kas veidota no nejauši savāktiem cilvēkiem, nav slikti- apmēram pa vidu.

Postscriptum.


Par Liktensdārzu- Sanāca beidzot iepazīties ar šo veidojumu klātienē. Nekādas ilūzijas vai lielas cerības neliku, bet nepameta sajūta, cik ļoti mākslīgs tas ir. Milzīgais uzbērums un betona saieta nami Daugavas krastā nav tā lieta, ko es iedomājos kā latvisko dzīvesziņu. Apkārt tik daudz vēstures, bet šī izskatās kā tāds piektais ritenis. Visa kā salikums no Sibīrijas mātēm līdz Hirosimas miera akmeņiem, sponsoru bruģa aleja un mākslīgs zemes uzbērums pie paša ūdens. Man, protams, ir skaidrs, ka nekas tur nav pabeigts, bet neceru, ka uzauguši koki un piekārtotas takas manās domās kaut ko mainīs.


Sezonas atklāšana šobrīd uz lielas jautājuma zīmes, abi plānotie pasākumi var tikt atcelti, no kuriem Berlīne, izskatās, ka puslīdz skaidrs, ka nebūs. Tas nozīmē, ka šogad pusmaratoni nespīd, bet ir opcija Vilka distancei augustā (5 mēneši laiks trenēties) un maratonam septembrī, viela pārdomām, laika izlemšanai aptuveni nedēļa vai divas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s