Neziemas sezona – Noskrien Ziemu Kuldīgā

Ir vietas un notikumi, kas ir īpašāki par citiem. Kuldīga ir vieta no kurienes es nāku, tāpēc viesošanās šajā pusē vienmēr paliek vairāk atmiņā. Vieta ar interesantu vēsturi, skaistu arhitektūru un daudziem notikumiem. Dažreiz rodas iespēja arī šeit uzskriet, kas nozīmē apvienot gan viesošanos, gan nodarboties ar savu mīļākovaļasprieku. Sacensībās un treniņos sanāk uzskriet tāpat, bet šoreiz viss nedaudz, bet tomēr citādāk.


Skriešana ziemā, kas nav ziema nekāds liels jaunums nav, līdz ar to šo varētu ierindot vēla rudens skrējiena kategorijā. Venta gan bija pacentusies piespiest organizatorus pievīlēt trases garumu, kas rezultējās ar trases saīsināšanu pat 2 reizes. Kopumā viss Mārtiņsalas posms tika izņemts ārā, varbūt, ka labi, ka tā. Iespējams, organizatoriem būs motivācija kādreiz nokārtot šeit rēķinus un uzrīkot skrējienu vēlreiz, kur neatteikšos piedalīties. Šī bija otrā reize, kad Kuldīgā skrienu kaut ko citu bez pusmaratona, bet pirmā reize rudensziemā.


Pirmo reizi mūžā veicu trases izpēti izbraucot un apskatot galvenās trases vietas, nepaļaujoties tikai uz atmiņu par vietām, bet arī novērtējot, kādi iespējamie laikapstākļu nedarbi gaidāmi. Parasti ļaujos organizatoriem pārsteigt sevi, bet tā kā vēlējos noskriet pēc iespējas labi savām šī brīža iespējām, izvēlējos tomēr kājas iepazīstināt ar nākamās dienas pārbaudījumiem. Patiesībā noderēja, jo ļāva salikt pa plauktiem spēles plānu, kur dzīties un kur turēt mierīgāku tempu. Ar šādu plānu galvā, spēkus varēju tērēt vienmērīgi visa skrējiena laikā.


Sacensību rītā stiprs vējš un slikta pašsajūta, pie tam vēlāk radās aizdomas, ka vispār esmu skrējis ar temperatūru. Ar taktiskā plāna īstenošanu veicās kā parasti- ievēroju aptuveni, bet kopumā labāk kā citas reizes. Sākumā netrakoju, sprinta etapā uzskrēju pēc iespējas ātri un tad tālāk kruīzā pārējo daļu līdz starpfinišam un otro apli mierīgi pēc sajūtām. Sprinta iesākums sanāca vājš, jo priekšā uz takas 3 skrējēji blakus, minstināšanās maksā laiku- rezultātā 1:52 uz ~450 metriem. Nav slikti tāpat. Tālāk pamanījos tempu nenomest līdz pirmā apļa beigām un tūlīt pēc kontrolpunkta nācās manīt, ka “sūds vien ir no tiem kāpumiem” liek augšstilbiem sākt žēloties par grūto dzīvi. Otrā aplī brīžiem zuda ātrums un kļuva grūti noturēt vienmērīgu tempu, bet domas no skriešanas grūtībām novērsu izpētot savas bērnības apkaimi, pie kam sanāca divreiz skriet gar savām bijušajām mājām.


Finišā 1 stunda un 24 minūtes un laikam 6 sekundes. Sagurums, bet priecājos par sasniegto. Pēc tik garas nemotivācijas un skriešanas pauzes diezgan lēni sāku atgūt formu. Šī brīža sasiegums ir ok, ja skaita to, ka ar visu to, ka šobrīd skrienu arī produktīvos treniņus, kopumā daru mazāk nekā iepriekš. Progress ir un būs, taču uz Berlīnes pusmaratonu ar esošo būs par īsu, lai uzlabotu PB, turklāt Garmin Coach plāns ir pārāk tehniski neelastīgs, līdz ar to man nav ieskaitījis pēdējos 4 skrējienus un ir samazinājis slodzi. Nomainu uz līdzīgu plānu, bet ar vairāk tempa, ne ātruma skrējieniem.


Viens no sacensību high-light varētu būt tas, ka mani pirmajā kilometrā 2x gandrīz nonesa no kājām paša komandas biedri. Ozols šķērsām skrienot pāri ielai ienesās kājās, tā, ka knapi izvairījos un tūlīt pēc tam gandrīz sabuktējos ar Dzintaru. Sacensībās draugu nav, ir tikai konkurenti🙂


Pasākumam lieku 5 no 5 ballēm. Bija labi noorganizēts, atmosfēra man patika un trase bija ok, bet šeit vieta ir uzlabojumiem un līdzīgus skrējienus varētu mierīgi uzrīkot vairākās vietās ar dažādām trasēm ar to pašu iespēju nodrošināt siltu sacensību centru.