Tallinas maratons 2019

Maratons manā prātā ieņem pavisam nelielu, bet pietiekami svarīgu vietu, lai par to ik pa laikam aizdomātos. Un aizdomāties es mēdzu diezgan daudz par dažādām lietām. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc no aizdomāšanās līdz skriešanai esmu līdz šim ticis 3 reizes. No otras puses, maratons nav tā lieta, ko noskriet kā rīta treniņu pēc piena uz veikalu (vai vakara intervālus uz veikalu 21.54), skrējienam ir jāgatavojas un līdz šim esmu pamanījies sacensības izvēlēties sev ļoti neizdevīgā laikā, līdz ar to mēģinājumu skriet maratonu ir bijuši kopā vismaz divas reizes vairāk kā noskriets. Šī vasara aizgāja Lūša zīmē un to izmantoju kā bāzi, lai skrietu maratonu. Tā bija lieliska, bet mazliet stulba pieeja. Lielākā kļūda bija bija izvēlēties vairākus smagus skrējienus pēc kārtas un pārkarst, kā rezultātā taper periods sākās pārāk savlaicīgi. Kājas bija pateicīgas, bet forma bija kritusi un kopā ar zināmām nelielām veselības niansēm lika izbaudīt piedzīvojumus Tallinā.

Pirmos 2 maratonus startēju Rīgā ar rezultātiem 4:12 un 3:45. Rīgā startēju kopš 2009. gada, kad sāku ar ~5km, bet tieši maijs ir vienmēr bijis tas mēnesis, kur mani rezultāti nav bijuši labi vai nākuši ar lielām mokām, līdz ar to pēc 10 gadiem ņēmos prātā un kamēr tieku skaidrībā ar pavasara skrējieniem nolēmu debitēt Igaunijā rudenī ar atgriešanos 4+ stundu klubā ar rezultātu 4:03. Šoreiz rezultāts ir vienaldzīgs un esmu priecīgs, ka vispār tiku līdz finišam.

Nedaudz par pasākumu. Tallinā piedalījās ap 21 tūkstotis skrējēju, no kuriem maratonu skrēja 2159 un pusmaratonu 3388. Salīdzināšanai Lietuvā tajā pašā dienā maratonu skrēja 856 un pusmaratonu 1821 dalībieki. Šiem abiem skrējieniem IAAF zīmes nav piešķirtas. Kas ir interesanti, un atsevišķas izpētes vērts temats, Rīgas maratona statistika. 42.2km 2292 un 5678 (jā, aizdomīgs cipars) reģistrēto dalībnieku. Statistiku paķēru no dažādiem avotiem un precizitāti nepārbaudīju, jo ideja šeit skaidra ir tāpat. Sen jau vienīgā bronzas zīmes Baltijā un vienīgā zelta maratona īpašniece Ziemeļeiropā uz galveno sacensību disciplīnu savāc tikai knapiem 6% vairāk dalībnieku, kā Igaunija. Nedaudz labāk Rīgai veicas ar pusmaratonistu piesaistīšanu, nemaz nerunājot par mazajām 6 kilometru “maratona” distancēm. Varbūt tiešām cipari jāpārbauda.

Pats sacensību rīts iesākas, vai pareizāk sakot, vakardiena vēl nav īsti beigusies, ar ļoti dīvainu pašsajūtu. Gulēts ir gandrīz nemaz un liekas, ka vēl ir sestdienas vēls vakars. Fiziski pats jūtos vājš un prātā ir viss, kas nav saistīts ar skriešanu Arī vēders sūtīja signālus, ka tieši šodien gan nekā nebūs no skriešanas, bet tā izrādījās viltus trauksme, jo vēders ar savu uzdevumu no visām manām ķermeņa daļām šajā skrējienā tika vislabāk galā un apstiprināja manu pieņēmumu par to ko sacensībās ēst un kā uzdzert. Attā, šķidrās želejas.

Līdz uzvarai pietrūka pavisam nedaudz, jeb nedaudz vairāk kā pusotra stunda. kopumā no ap 2100 finišētājiem sasniedzu 1181. vietu (grupā 473. vieta no cik, nezinu, jo kauns skatīties), pie normāliem apstākļiem būtu noskrējis arī pēc plāna 3:45. Bet tā kā vienīgais mērķis bija izdzīvot, rezultāts patiesībā nav nav slikts. Pēc 21.1km biju vēl TOP 1000. Ēšanas taktika, nostrādāja vairāk nekā labi, ja ņem vērā, ka biju tikai veicis apšaubāmas kvalitātes iepriekšējo kļūdu analīzi un teorētiskus aprēķinus kā vajadzētu darīt. Ar aprēķiniem man kā ciparu cilvēkam veicās tīri labi un arī kādreizējo vēdera nelaimju pārskatīšana deva vēlamos rezultātus par spīti tam, ka nesanāca ne reizi to visu pamēģināt treniņā. Noderēja iepriekšējā maratona pozitīvā pieredze. Interesanti, ka kopš tā laika treilos, kur esmu pavadījis sacensībās 3 un vairāk stundas nav nekā ļoti labi veicies, brīžiem iznākums ir bijis sūdīgs (2 sacensībās pēc kārtas diezgan tiešā nozīmē, tāpēc tualetes papīrs ir manā obligātā ekipējuma saraksta top 10) Par to liecina, ka par spīti visam lielākais un smagākais lūziens atnāca ap 36-38.km. Tempa kritiens smagākais sanāca jau uz 35.km, bet tur lielākā bremze bija pašsajūtas saglabāšana.

Skrējiens kā tāds likās “alternatīvs” un nedaudz īpašs kopumā. Jau ar brīdi, kad skrējām cauri ostas teritorijai, sapratu, ka ar pilsētu ielu skrējienu šeit daudz darīšanu nebūs un man likās vienu brīdi, ka skrējiens varētu beigties Hāpsalu vai pie prāmja pārceltuves uz Saaremaa salu. Šis no līdzības ar Kuldīgas pusmaratonu, kur Pārventas posms ar gadiem kļūst garāks un garāks, ka man ir aizdomas, ka tas kādreiz kļūs par Kuldīgas-Rendas pusmaratonu, jo tajā posmā attālums ir kaut kur 20+km. Tā arī bija, skrējiens vijās caur industriālajiem rajoniem, Tallinas “Mežaparku” un par pārsteigumu ar ZOO (pārsteigums, jo īsti vīri trases aprakstus nelasa). No sākuma pat nevarēja saprast, ka tas ir zoodārzs, kam skrienu cauri, dzīvnieku klātbūtni nodeva to pārstrādātās pārtikas aromāts. Bet par sevi lika manīt lācis, kura būris atradās tieši trases malā. Lai gan man tajā brīdī bija citas problēmas, lācis pacentās, lai viņa klātesamību pamanītu visi- tas ar ķepām lauza vaļā krātiņa durvis. Veiksmes gadījumā viņam būtu bijusi iespēja izvēlēties kādu no daudzajiem maratonistiem. Maltīte būtu pasīksta, bet veselīgi barota. Skati uz jūru ap 25.km un nedaudz treila sajūtas pirms tam iedvesmoja skriet tālāk. Dzirdēju atsauksmes, ka piejūras posmā pusmaratonistiem bijis pašauri, it sevišķi, kad maršruti krustojās ar ātrākajiem maratonistiem.

Līdzjutēji. Fantastika. Te nav ko pielikt. Atmosfēra bija lieliska un tā dzina uz priekšu. Man drīzāk gribējās nomirt, nevis finišēt, bet līdzjutēju un skatītāju centība iedvesmoja. Pēc finiša pinkšķēt sagribējās, nevis no sevis mocīšanas, bet no tā, ka atmosfēra bija tā, kas mani aizvilka līdz galam. Ironman meitenes un puiši, atsvaidzināšanās punktu brīvprātīgie, mūzikas punkti. Viss bija forši. Rīgā lielās skatuves ir iespaidīgākās un skaļākas, bet šeit kaut kā vairāk izdevās noķert to īsto maratona sajūtu pat ja man tajā brīdī vairāk gribējās ielēkt jūrā.

Nākotnes plāni.

Šobrīd svarīgākais ir atjaunoties pēc maratona šausmām un pozitīvi skatīties uz priekšu. Iespējams, ka distances var mainīties pašsajūtas un veselā saprāta iespaidā. Bet rudens ir mans laiks un šādi aizmirsīsies arī karsto skrējienu bēdas.

Tuvākie plāni ir sekojoši Valmieras maratona skrējiens (21km vai 12km aka 10k recovery), plānots būt pilsētā nedēļas nogalē, tāpēc izmantošu iespēju izbaudīt tuvojošos rudeni ar vieglu skrējienu zem 2:00, kas būs arī mans 39. pusmaratons. Uz 40. nākamgad vajadzētu kādu labāku rezultātu.

SKM septembra beigās mani gaidīs 36km garā distancē, kuru plānoju skriet lēnām un prātīgi- iekļaujoties iepriekšējo rezultātu robežās nedaudz zem 5 stundām. Raid.lv

Došu iespēju interesantam skrējienam “Taisnais” taisnais.lv 42km distancē, kuru plānoju skriet pastaigas tempā. Pirmais treila maratons mūžā- galvenais mērķis ir pabūt ar sevi vienatnē un padomāt un izdomās domas. Dalībnieku skaits drīzākais nebūs milzīgs (kas manā skatījumā ir liels pluss šajā gadījumā), līdz ar to vismaz daļu no sacensībām skriešu pilnīgi viens. Sportiskais mērķis ir noskriet mierīgi, jo arī šo skrējienu izmantošu kā atskaites punktu nākošajiem mērķiem. Nākotnes plāni ir lieli.

Sezonas noslēgums tradicionāli Patriotā. Pavasarī biju izlēmis neskriet, bet ar šo skrējienu dienu pēc dzimšanas dienas vēlos noslēgt šo skriešanas sezonu. Šo varētu uz rezultātu, bet neskrienot uz pilnu jaudu.

Skrējieni ir daudz un gari, bet šobrīd galvenais ir sajust atpakaļ skriešanas prieku, izbaudot apkārtni un pasākumu atmosfēru, to sevi nodzenot vasarā biju pazaudējis.

Jāni, labs nāk ar gaidīšanu, tāpēc teksts garāks, lai vari palasīt 🙂