Siguldas kalnu maratons SKM 2020

Māris DKomentēt

Ko šeit, lai saka. SKM jeb Siguldas kalnu maratonu līdz galam var saprast tikai to pamēģinot. 

Tas nav pusmaratons, vai maratons, vai pat ne stirnu buks, vai TrailRace. Skrējiena ķīmija šeit ir citādāka un laikam tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc uz starta līnijas šeit stājos jau 7. reizi. 2 pirmajās reizēs startēju vidējā distancē, no kurām pašā pirmajā reizē bija manas pirmās treil sacensības mūžā (diezgan “gudri” sākt no šejienes, es zinu), pārējās 5 reizes dažādu iemeslu dēļ skrēju īsāko- krosa distanci. Šoreiz izvēle bija loģiska, mierīgais gads un pagājušajā sestdienā jau cīnījos ar līdzīga garuma distanci.

Starta laiks 10.00, pieejams sacensību centrs, no rīta saulains, bet vēss rīts. Kad ierados Siguldā un sāku izpētīt apkārtni, sapratu, ka šeit redzu īstu piemēru perfektam sacensību rītam. Vēsums vēlāk tomēr pārtapa par diezgan kaitinošu karstumu, kas nedaudz sagādāja arī savas problēmas. Dzērienu līdzi ņēmu maz, turklāt krekls bija ciešs biju ģērbies melnā. Saulei es tāds patiku.

Starts kā parasti Ziediņa kalna pakājē. No augšas tas kāpums vienmēr izskatās “ņemams”, nokāpjot uz startu jau jūties iesildījies. Šoreiz Ziediņš bija saņēmis skaistumkopšanas procedūras un bija nofrizēts. No lejas izskatījās uzreiz biedējošāks. Līdzīgi kā Purčikā, kur matu garums ir apgriezti proporcionāls iegūtajam respektam uz ielas.  Šoreiz startā uzskrienu pirmos 20 metrus un pāreju soļos. Šķiet, varētu būt ātrākais starts Ziediņā, kopš es nodarbojos ar sevis spīdiznāšanu šajā vietā. Šoreiz no Ziediņa virsotnes trase ved pa kreisi un jāskrien aplis pretēji pulksteņrādītāja virzienam. Tātad, nākamā jautrība ir noskrējiens pa jauno serpentīnu. Burģēts ceļš, bet vienalga nepamet sajūta, ka tāds tas gluži nebija iedomāts projektējot. Pie apledojuma pat veiklāks gājējs tur var stipri sasisties.

Tālāk pāris kāpumi un kritumi un vēlāk arī rekorda kilometrs, jo šoreiz jāskrien gājēju tilta virzienā pa lēzenu lejupejošu taku. Šeit sasniedzu kilometra tempu <5 minūtēm uz kilometru. Pirmā skrējiena daļa salīdzinoši ļoti ātra. Nedaudz takas un milzīgs mīnu lauks. Govis bija centušās un daudz mīnu bija izmētātas tieši takas tuvumā vai pat uz tās. Netrūka arī pēdu nospiedumu tajās. Fonā varēja arī dzirdēt pa brīdim izsaucienus “bļ*, mīnas!”. Tālāk pēc militārās munīcijas izstādes apskates takas veda tālāk kārtējos kāpumos un kritumos. Šeit jau nāca pirmais lielais nogurums. 10. kilometrus sasniedzu stundā un 5 minūtēs. Vēl augstuma metru summa ne tuvu nebija savākta, kas nozīmēja, ka priekšā gaida ļoti, ļoti lēns piecītis.

Pēc gada pagara, lēna un diezgan mokoša kāpuma pārejot skriešus sadzirdēju pazīstamu blīkšķi, skaņa, kad  ķermenis atsitas pret zemi. Pirmā doma- Janka, Tu arī šeit? Iedomājos, ka varbūt pa kluso pieteicies un grib mani šodien šeit pārspēt. Tomēr nē, kritušais skrējējs zibenīgi pielec kājās un turpina ceļu. Taku caurvija koku saknes, bet laikam puisis tikai aizķērās, bet virsū neuzkrita. Tālāk samērā “līdzens” gabals un atkal trepes, trepes, trepes.

Tālāk tuvojas finišs, bet tas, ka tuvojas, nenozīmē, ka ātri. Laiks paliek arvien lēnāks, bet minūtes, šķiet, sāk skriet arvien ātrāk. Temps krītas un jūtu, ka ir nogurums- no karstuma un slāpēm. Šoreiz galīgi neesmu trāpījis ar ekipējumu, jo nerēķinājos ar to, ka šeit būs karsts kā pilsētas centrā. Zem 20 grādiem būtu bijis perfekti. Viens labums gan ir- viens no nešpetnākajiem iepriekšējo gadu kāpumiem šoreiz ir beigās- pie tam uz leju. Tāds iekšējais prieks ripinoties lejā, jo nav jārāpjas augšā. Attēlā zemāk tas kāpums:

Kājas šeit tāpat piedzen, jo uz leju iet ātrāk, bet ne tik viegli, kā tas liktos. Vēl viens kāpums pirms liela noskrējiena, šeit daudzus palaižu garām un ir arī sajūta, ka viss, šodien pietiek. Jūtams, ka pirms sešām dienām skriets un atceros arī, intervālus 2 dienas iepriekš, varbūt vajadzēja mierīgāk. Lēnām, bet samotivējos tālāk un arī parunājos ar otru skrējēju  ar kuru kopā sanākušas jau 3. sacensības pēc kārtas, ka satiekamies (izņemot Valmierā, tur tikai sākumā nedaudz kopā) un finišējam faktiski reizē. Papļāpājam un motivējam viens otru un saņemamies. Tas nostrādā. Biatlona vai kaut kāda tamlīdzīga trase, poliklīnika un slimnīca- taisns un līdzens posms- šeit atkal uzņemam zaudēto ātrumu. Šeit abi pabrīnamies, ka kaut kā kalnos šodien velk ne pārāk, bet taisnēs ātrums ir pieklājīgs un pie pašām beigām atkal atgriežamies pie tempa 5:20-5:40, tātad, ātrums ir, bet kaut kur sajūgs buksē, kur vajag jaudu kāpšanai. Tātad, pārāk ar nožēlu, ka kaut kas neizdodas- neaizraujamies, jo ir kopumā viss ok.

Pēdējā nogāze, fotogrāfs ar pirkstu parāda, kur jāskrien, jo kaut kā uzņēmām ātrumu uz krūmiem, nevis izpļauto taku. Tipinu lejā. Kājās nogurums, bet nekas nesāp un nejūtu, ka piedzītas, vienkārši paliek lēnākas, jo tuvāk nogāzes beigas. Pēdējie pārsimts metri un aiz sētas atkal Ziediņš. Uz skrējiena beigām izskatās paaudzies un daudz augstāks kā no rīta. Ar jauniegūto ceļabiedru atkal sākam motivēšanas meistarklases. Soli pa solim, bet ne apstāties. Nogurums nejēgā, gribas atpūsties, bet kustamies bez apstājas, soļi īsi, bet nu jau esam pusē. Wow, nav tik slikti. 2/3 un pēdējais, skatītāji plaudē kāpējiem un atbalsta, šoreiz bez idiotiskām replikām, un atbalsts šoreiz liekas tāds foršāks kā citas reizes. Tāds patiesāks, kaut kā noķeru to, ka tā ir tāda “īsta” līdzjušana. Tāda ienākošā enerģija nepaliek neizmantota. Pēdējos metrus augšā varētu nosaukt par “fitnes walk” un burtiski ielecam finišā. Identisks laiks abiem un man tiek godrpilnā 13. vieta grupā un 24. kopumā. Pēc finiša saulē atguļos, jo to varu atļauties, ir ļoti silti. Pēc piecelšanās sajūta ir tāda, ka, eu, davaj vēl piecīti noskrienam. Izcila pašsajūta, bet iekšēji ir miers, ka nav jāskrien vēl 20 šajā trakajā trasē. Ne šogad. Vēlāk lasot Artūra aprakstu pēc pasākuma, sapratu, ka vidējā distance būs atkal manā plānā kaut kad. Tās mokas gribas vēlreiz izdzīvot, bet tikai šoreiz gribu būt pārliecinoši stiprāks par tām.

Secinājums- Rezultāts un skrējiens pārspēja gaidīto, lai arī prasīja daudz. Bet nav ko brīnīties, jo šeit ir jābūt labam kāpējam, lai vispaŗ te būtu jēga ko iesākt. 700 augstuma metriem uz 30 kilometriem galīgi nav salīdzināmi ar to pašu uz 15 kilometriem, kur ir krietni mazāk, bet ķēpīgāki un garāki kāpieni. Tāpēc SKM ir īpašs skrējiens un vienmēr būs iezīmēts ar sarkanu manā kalendārā.

Nākotnes plānu sadaļa nemainīga kopš pagājušās nedēļas- Siguldas pusmaratons (jā, atkal Sigulda), man debija pusmaratonā šajā pilsētā. Tālāk dzimšanas dienas svinības Ziemassvētku kauju muzejā Patriota ietvaros. Pārējais kā sanāks.

Valmieras skriešanas svētki

Māris DKomentēt

Kā jau biju apņēmies iepriekš, šogad un turpmāk vairāk došu iespējas vietējiem mazākiem skrējieniem. Ātrā ideja šajā nedēļas nogalē mani aizveda uz Valmieru. kas ir Valmieras un citu pilsētu skriešanas svētki? Tas ir tas, kas palika  no skrien Latvija 2020. gada pusmaratonu seriāla . Covid ietekme un acīmredzamās citas grūtības seriālu rīkotājiem  lika izziņot 2021. gada sezonu un atstāt esošo posmu skrējienu organizēšanu vai nu pašu entuziastu vai vietējo orgu rokās. Izskatās, ka Kuldīga lieliski tika ar šo uzdevumu galā un šobrīd arī Valmiera ir sarīkojusi savus svētkus ar netradicionālām distancēm.

Pēc pāris aizņemtām nedēļām darbos un cīņu ar bērnu pirmajiem rudens puņķiem radās iespēja pāris brīvām stundām nedēļas nogalē un kaut kā ienāca prātā varbūt noskriet kaut ko ātrāku, ja jau Valmiera šoreiz piedāvāja 15.3km (15.5 patiesībā) distanci. Maratona plānus septembra sākumā atmetu, kas šoruden ir bijis viens no jēdzīgākajiem lēmumiem lielākoties ar skriešanu nesaistītu iemeslu dēļ. Tas būtu arī labs skrējiens, lai saprastu apmēram savu šī brīža līmeni un stundas tempu nosakot to, kā treniņos skriet turpmāk.

Laika prognoze bija laba un reālie laikapstākļi bija izcili. No rīta 4 grādi, saulains ar vēsu vēju un uz skrējiena brīdi ap 11-13. grādi. Neko labāku nevarēja vēlēties. Pasākums noorganizēts labi, aizņemts bija Vidzemes Olimpiskais centrs un attiecīgi nebija pilsētas centram raksturīgās drūzmēšanās. Pasākums bija labi apmeklēts un paralēli tam notika arī futbola pasākums sīčiem un radās iespaids par Valmieru kā pilsētu, kurā aktivitāte nedēļas nogalē nebeidzas pēc plkst 17.00 piektdienas vakarā.

Starts šoreiz 11.00, kas ir 2. ideālākais starta laiks pēc startiem plkst. 10.00, pamazām iesildos, pulss kā parasti pirms starta augstāks, kaut gan no rīta bija sacensību rītu mērogiem pat zem normas. Šoreiz man nebija ne jausmas par trases konfigurāciju, tikai tik cik zināms no nolikuma, ka jāšķērso kaut kāds Gaujas tilts un jāskrien meža aplis divas reizes. Kā man teica, trasei jābūt plakanai kā pankūkai. Šeit arī zināšanas par skrienamo gabalu beidzās un drīz  diezgan negaidīti tika atjauninātas. Par pārsteigumu iesildīšanās brīdī tika izziņots, ka 7km distances veicēji skrien 1 meža apli, bet 15.km veicēji 3 apļus. WTF. Tā arī līdz skrējiena vidum nebiju drošs par to, cik tad apļi jāveic. Otrā apļa beigās un pēc nelielas apspriedes ar vietējo skrējēju tomēr pārliecinājos, ka vēlreiz jādodas nevis pāri “dzelzītim”, bet atpakaļ uz uzbērumu. Trases profils- plakans, viņi teica, būs viegli, viņi teica. Vieglā treniņu riksī šim apgalvojumam es nepiekasītos, bet ja vairākus gadus neesi skrējis tādā tempā kā šodien, tad katrs niecīgais pacēlums ir kā stirnu buka sprinta etaps. Jāatzīst, ka arī noskrējieni bija līdzvērtīgi kāpumiem un tos varēja mierīgi brīvā vaļā pieveikt lidojumā. Mikslis asfalts/grants  arī bija interesanta pārmaiņa un pilsētvide pārmaiņus ar klusāku piepilsētas nostūri, tādā ziņā man patika, bet noteikti varētu vēlēties lielāku apli pa pilsētas apkārtni nekā 3 mazākus apļus vienuviet.

Nedaudz atkāpe par distances garumu. Kā vienreizējs pasākums, Valmieras variants ir ok, bet lielu potenciālu šeit neredzu, sevišķi, ja pamatā ir pilsētvide un asfalts. “neprecīzās” trases piedien taku skrējieniem un mums vajag arī 5-10km un pusmaratonus. Tas, kas ir mazāk sastopams- cross country krosi lielāku pasākumu ietvaros. Varbūt SL ir vērts šajā virzienā ko padomāt- samiksēt Pilsētu pusmaratonu un XC seriālu.

Skrējiens kopā daudz īsāks, kā šogad esmu skrējis, neskaitot NZ posmus, un ātrākais skrējiens kopš 2017. gada Liepājas gandrīz pusmaratona rekorda tempa. Vidēji 4:33/km, normāls tempa treniņš. Skrējiena mērķis bija sevi izmest no komforta zonas. Tas arī lieliski izdevās un jau pēc 3km sapratu, ko esmu ievārījis. 2. km bija tempā 4:16, kādā neesmu ļoti sen pat intervālus skrējis. Kopā pirmie 3 bija ļoti ātri, tālāk jau cikliski ātrāki spliti mijās ar nedaudz lēnākiem, bet nevienā kilometrā temps nenokrita līdz 5:00/km.

Pēdējais pārsteigums sagaidīja neilgi pirms finiša, kad no dzelzīša bija jādodas atpakaļ pilsētā un jau tuvojās olimpiskais centrs. Saņēmos un pēdējo kilometru turēju savu tempu cik spēka, ar domu ielidot finišā, bet little did I know, ka papildu bonusā bija skrējiens nevis uz finišu, bet vēl viens līkums caur mana vārda brāļa vārdā nosaukto BMX trasi. Tie bija pārsimts mokoši metri un atmiņas par manu izgāšanos Stirnu bukā Milzkalnē, kur līdzīgi cerēju uz lidojošo finišu, bet bija vēl jāskrien aplis ap Šlokenbekas muižu. Šoreiz izgāšanās izpalika un kā par brīnumu pēdējie 500 metri bija tik pat ātri kā pirmie kilometri, apņemšanās vēlēšanās izlikt no sevis enerģiju darīja savu un finišā pēc sajūtām ielidoju. 1:10 uz 15,5km. Manuprāt, lielisks rezultāts, ja skatās uz to, ka nebiju ātruma mačiem vispār gatavojies pēdējos 2 gadus. Ieguvu 45. vietu No 150 (20 no 33 grupā). Galīgi nav slikti. Turklāt, šķiet, ka kopš pagājušā gada nebiju skrējis tādu īstu vasaras asfalta gonku. Man tiešām šoreiz patika. Un starp, citu, tikko rakstot blogu atradu arī trases shēmu, jo gribēju pārbaudīt vēlreiz savu rezultātu, distances nezināšana tātad, arī mana paša laža.

Nogurums, bet ļoti liels emocionālais pacēlums, uz rudens pusi tik pozitīva sezonas gaita laikam vismaz pēdējos 3-4 gadus nav bijis.  Diez vai kļuvu šogad par daudz ātrāku skrējēju, kaut arī ātrums ir nācis klāt, bet galvenais ir “mindset”, kas mainās. Vēl šeit ir daudz darāmā un par fiziskajiem ieguvumiem sīkāk sezonas noslēguma blogā, kas jau būs pavisam drīz.

Nākamie posmu plāni ir šādi- Siguldas pusmaratons Sacensību/testa režīmā. Tempu noteikšu nākamo 2 nedēļu laikā, bet laiks, kādā noskriet plānots netiks noteikts. Galvenais noturēt +/- vienmērīgu ātrumu, bet līdz skrējiena beigām izpumpēties. Šis būs atskaites punkts nākamajiem projektiem un plāniem. Un jā, tas arī viss. Vairāk sacensību šogad nav plānotas, ja neskaita varbūt NZ posmu, kas būtu atkal kā tāds tempa/testa skrējiens. Tas nenozīmē, ka pasākumos nepiedalīšos, šo sestdien ir ikgadējā Siguldas kalnu un krūmu ekskursija SKM ietvaros un tad Patriots, kurā izskriešu goda apli atzīmējot Ziemassvētku kaujās kritušos un savu dzimšanas dienu.

Stirnu buks Amatā un lūsis Ērgļos

Māris DKomentēt

Sacensību sezona uzņem apgriezienus, Lai nu par ko, par siltumu un sacensību trūkumu šobrīd nevar sūdzēties. Ir pat tā, ka lasu sacensību aprakstus par pasākumiem, kurus pat nebiju pamanījis. Tādā ziņā, izskatās, ka dzīve ir atgriezusies pirmsvīrusa laikos.  Šoreiz sacensību apraksts būs divi vienā, 2 iemeslu dēļ. Pēc pirmā buka trāpījās pēdējo mēnešu aizņemtākās nedēļas darba projektos, līdz ar ko tā arī neizdevās šim darbiņam pieķerties. Otrs- 90% no uzrakstītā nebija par skriešanu, bet gan par lietām ap skrējienu un lietām skrējiena laikā, kas šoreiz kaut kā īpaši ieķērās prātā. Šīm lietām atsevišķs ieraksts kaut kad starpsezonā.

Šoreiz dienas piedāvājumā bija Ērgļu stacijas stirnu buks. Ērgļu staciju skrējēji apmeklēja tikai caurskrienot, bet tāpat tā bija patīkama atkalredzēšanās. Pagājušajā gadā šeit finišēju savu 4. maratonu. Tā kā šī vieta nedēļas nogalē uzņēma vairākus daudzskaitlīgus pasākumus vienlaikus, bija tikai loģiski ierasties uz startu dažas stundas iepriekš.

Laiks skrējienam solījās būt patīkams, vējains un vēss, bet dienas vidū saule sāka karsēt un aizvējā posmos likās, ka  jūlijs dažviet Ērgļu mežos ir joprojām apmaldījies. Distancē karstums brīžiem pat sāka neaudz traucēt.

Starts šoreiz bez aizkavēšanās un startēju tuvāk starta līnijai, līdz ar to izpalika stumdīšanās par vietu zem saules un uz takas. Sākums samērā plašs, bija kur ieskrieties un trase līdz pirmajam lielākajam smilšu kāpumam bija pat ļoti ātra. 2.km uzstādīju ātrāko tempu 4:40, kas īsti nebija tālredzīgas skrējiena stratēģijas sastāvdaļa. Šoreiz kļūdas pieļāvu daudz vairāk, aizņemtības un savas nevērības pēc. Pēdējās 40 minūtes, neskaitot pēdējo km bija jāizdzīvo ar mokošām vēdergraizēm. Kaut ko no rezultāta tas laikam arī ietekmēja, ne tikai pašsajūtu. Nākamreiz vajag skatīties kādas želejas pērc un, ja savu kļūdu labo, vajag izlasīt kā tās citas ir jālieto. Es visu izdarīju šķērsām šodien.

Trase dalījās ātrajā sākuma daļā, tāpat vidēji ātrā trešdaļā, lēnajā (koki, koki, koki, dubļi, koki, dubļi, koki)  trešdaļā un ātrajās beigās, no kurām ātrs sanāca apmēram pusotrs kilometrs, jo sajutis finiša tuvumu, vēders uz brīdi beidza mani spīdzināt. Finišs iespaidīgs- pāri pontonu tiltam un pa krasta nogāzi augšā uzreiz pēc medaļas. Kopumā mežaina, sarežģīta trase, skati bija jauki, bet to nebija ļoti daudz. Taisnības labad jāsaka, ka sacensību video parādīja arī tās vietas, kurās biju pārāk aizņemts ar skriešanu un tā nepaspēju pats izbaudīt savām acīm. Sprinta etaps atgādināja Milzkalnes buka kāpumu, bet šoreiz viegli gāja augšā, elpu neaizsita arī pāreja skriešanas režīmā uzreiz pēc paugura pieveikšanas.

Biju domājis, ka komandā katrs skries savā tempā, bet trases vidusdaļā mani panāca Artūrs, lai gan man likās, ka viņam šodien nebūs steidzīgais skrējiens. Tālāk skrējām kopā pārmaiņus viens aiz otra gandrīz līdz finišam. Pirms finiša vēders nedaudz atlaida un ar kādu  nepazīstamu skrējēju apņēmāmies pielikt punktu pasākumam pēc iespējas ātrāk, bet ar Arturs izlēma pēdējos kāpumus izbaudīt bez steigas. Tūlīt pēc svinīgās medaļas uzkāršanas kaklā nākamais pārsteigums bija Jāņa uzrašanās manā priekšā. Galvā kā lapsenes dzēliens un kājas jau notirpa no domas, ka ies garām saderētais alus un, ka tiešām, nelietis, būs slepeni trenējies un noskrējis Lūsi zaķa distances tempā. Patiesība sanāca citādāka, izrādījās, ka gravitācija izspēlēja ļaunu joku ar skrējēju un viņa pēdas saitēm. Posma kopvērtējumā  rezultāta rindā 3 burtu kombinācija, kas nesākas ar H.

Secinājums un rezultāts ir tāds, ka 140. vieta no apmēram 270 dalībniekiem. Līdzīgi kā bukos, bet parasti lūšu distancēs esmu vairāk uz finiša rindas  beigām, tā, ka var teikt, ka ir ok noskriets. Jau skrējiena laikā un sprinta etapā ievēroju, ka ir jūtami uzlabojusies izturība kāpjot stāvos pauguros. Es šobrīd jau var to darīt jau ar lielāku jaudu un lēzenākos kāpumos spēju uzkāpt “uz ātrumu”. Tas varētu būt rezultāts tam, ka regulāri savos treniņu skrējienos iekļauju kāpumus- ne vienmēr daudz, bet tas salasās un otra lieta- puslīdz regulāri mēģinu vingrot. Parasti tas ir 10-20 minūtes, ne vienmēr 3x nedēļā. Nākamajā rītā es gribēju iet skriet, jutos ļoti labi un ja neskaita vienkārši nogurumu, muskuļi un saites likās  gatavi jauniem izaicinājumiem. Pēcpusdien nedaudz pavingroju, tad, protams, spēka daudz nebija, bet vienalga pašam likās iespaidīgi. Mazas lietas noved pie lielākām, ja tās dara regulāri.

Īsumā par Amatas posmu. Sastrēgumi tuvojoties starta laikam un avārijas dēļ Buku starti tika atlikti par pusstundu, līdz ar to daudz laika nācās pavadīt saulē. Ņemot vērā, ka jau pasen dalībnieku skaits pa lielam ir gandrīz lielāks nekā sacensību centrs spēj uzņemt vienā piegājienā, būtu labi padomāt par startu viļņos. Tie, kas atbrauc laicīgi- startē laicīgi, pārējie vēlāk, kad ir iespējams. Lai arī labi domāts, arī zaķu distances starts tika atlikts, lai sagaidītu vilka distances uzvarētājus.  Dzeršanas punkti izvietoti bieži, kas bija patīkama pārmaiņa pēc iepriekšējiem mačiem. Lielās mucas bija  pārāk blīvi saliktas, līdz ar to bez drūzmēšanās tāpat neizpalika, pie tam atradās arī īpaši eksemplāri, kas dzēra ūdeni pa tiešo no mucām. Trase sazīmēta skaista un sarežģīta, 3 reizes bija jāšķērso upe, kas bija posma un arī ļoti iespējams, ka visas sezonas oga.  Bez šādas dzesēšanās iespējas, būtu gājis daudz smagāk.

Sen nebiju tik ļoti izbaudījis čalkāšanos ūdenī, redzot, jau tālukmā pāri upei pārvilktās virves, gribējās pēc iespējas ātrāk tikt pie upes un mesties slapjumā.  Priecē, ka trasēs nāk klāt ar vien jauni un interesanti risinājumi. Marķējums bija diezgan ok, bet daudz bija jāskatās uz kājām lai neievandītos krūmos vai upē. Šeit nomaldīties varēja, ja nu galīgi sanāca aizdomāties. Man kopumā trase likās interesanta un nejauka labākajā nozīmē. Vienīgi pie kā pēc visas tās distancēšanās nebiju un nevarēju pierast ir milzīgie skrējēju pūļi. Tas kaut kā kaitināja un šķiet, ka turpmāk, vai nu jāizvēlas “mazākas” sacensības vai arī jāskrien daudz ātrāk.

Rezultāts, nebija cerētais, bet nebija slikti ņemot vērā apstākļus. Ap 7 minūtēm uz km nav sapņu temps, taču ņemot vērā peldes un daudzos asos mazos kāpienus, kas bremzēja tempu, šķiet, ka bija ok. Beigās skrienamajos gabalos gan biju zaudējis spēku, tas likās dīvaini, jo pārtrenējies nebiju. 197. vieta (113. grupā) no 545 (218).

Nākamie pasākumi- Šobrīd galvenie pasākumi būs Siguldas SKM (kross), Siguldas pusmaratons un sezonas noslēgums Ziemassvētku kauju muzejā “Patriots” ietvaros.

Cēsis Eko Trail- jaunas tradīcijas

Māris DKomentēt

Man patīk, kad lietām ir sava kārtība. Ar daudz ko var rēķināties, ka notiks kā paredzēts un arī var atļauties izbaudīt aktivitātes procesa pēc kā, piemēram, rīta kafijas dzeršanu un svētdienas rītu pankūkas. Sava vieta ir neplānotajam un garo distanču skriešana mežā ir viena no tādām aktivitātēm, kur, lai kā Tu gatavotos, tomēr sagaida kaut kas nezināms un dažreiz pārsteidzošs. Nedaudz par tradīciju bija kļuvuši diezgan neveiksmīgi starti un sportiskās formas pasliktināšanās pēdējā gada laikā. 2019. gadā Cēsīs izdevās gana labs starts, bet tas nāca ar diezgan stipru pārpūli, kam sekoja nepareiza atjaunošanās (turpināju treniņplānu, nevis atpūtos), kas noveda pie diezgan katastrofāliem rezultātiem sezonas beigās. Šogad apņemšanās bija šo tradīciju lauzt un Cēsis bija piemērota vieta, lai to izdarītu. Pirmkārt tāpēc, ka īsti citu sacensību pavasarī/vasarā nebija un Daibe skaitās tikai daļēji, jo tur daudz skriet nesanāca un galvenais mērķis bija uz savām kājām tikt līdz finišam. Otrs aspekts- tās biju plānojis kā TOP3 galvenās sacensības šogad, attiecīgi uz šo biju trenējies.

Gatavošanās sacensībām sākās ļoti agri. Uz maratonu rudenī daudz necerēju un arī vasaras karstumā to nebūtu skrējis tāpat, tāpēc nolēmu skriet Cēsīs pēc maratona plāna un, ja iespējams, paķert dažus garākus pārgājienskrējienus, lai varētu izmocīt 50km distanci 1. augustā. Dažādu iemeslu dēļ tomēr izvēlējos skriet 30+ ,kas patiesībā  bija “zem 30” tāpat kā  bija īsākas visas pārējās distances, bērnu skrējienu ieskaitot. Pēc Daibes piedzīvojumiem jutos paēdis no izaicinājumiem un kaut kā nevarēju samotivēties vasaras karstumā uz garajiem treniņiem un nolēmu tomēr startēt 30km distancē. Daļēji ietekmēja biežās izmaiņas nolikumā un starta laika maiņa, jo sākumā biju cerējis, ka 50km skries 5 vai 6 no rīta, kad būtu stipri vēsāks, kā pēcpusdienā. Lai vai kā, GPX faili tika laicīgi izpētīti, ekipējums un loģistika sagatavota dažas dienas iepriekš kā arī pielāgots dienas režīms tika ievērots jau pusnedēļu pirms skrējiena.

Starts. Lai nu kas, bet starta vieta un ieskrējiens Cēsīs ir izcili. Sākums ir Rožu laukumā, kas pa lielam ir tāds kā augstākais punkts, no kura pirmais kilometrs iet lēzeni uz leju. Šeit lieliski var atvēzēties uz skriešanu, uzķert labu  tempu, sasniegt kārtīgu ātrumu iesildot sevi, bet ar minimālu piepūli un pulsu. Pēc tam aiziet neliels, bet pagarš kāpums, kuru mierīgi izskrienu pēc inerces, lai no kapiem ceļa iegrieztos meža takās. Samērā līdzens un stabili skrienams gabals līdz apmēram 14. kilometram. Šeit turu diezgan ātru tempu, jo pēc sajūtām pulss nekāpj, laikapstākļi skriešanai ir lieliski un attiecīgi varu neslinkot. Drīz daži nenozīmīgi kāpumi, kurus pārvaru nedaudz samazinot tempu, bet nepārejot soļos. Vēlāk jau sākas jautrība ar kāpumiem. Viens interesants brīdis pienāca, kad pirms kontrolpunkta skrēju aiz 2 nelieliem skrējēju bariņiem. Priekšā bija daži kāpumi, sūnas un tādas interesantas tehniskas takas lejup pa nogāzēm, kad visi kā sarunājuši mani palaida garām. Nu labi, paldies, bet tas samulsināja. Tik ātri jau neskrēju gan, varbūt vienkārši kaitinoši dzinos pa pēdām. Daži vēlāk gan mani noķēra. Šodien apdzinu daudzus un mani apdzina maz skrējēju. Vairāk tāpēc, ka izvēlējos atkal taktiku startēt vairāk no beigām, jo iegūtā vieta finišā man tik ļoti nebija svarīga, kā vidējais temps.

Atsvaidzināšanās punkts Ērgļu klintīs, kurā pa lielam bija jāuzkāpj. Tur pavadīju apmēram pusotru minūti un devos ceļā. Uz vietas padzēru kolu un ūdeni un nolēmu turpmākajā ceļā iztikt ar to, kas ir atlicis mugursomā, jo dzert īpaši negribējās un arī ārā temperatūra neprasīja visu laiku uzņemt šķidrumu. Turpinu ar kāpumiem augšā un lejā. Drīz jau acīte, jeb pusmaratons noskriets un skrējiena riebīgākā vieta sasniegta. Mīksts skrējiens un pulss sāk kāpt ar vien vairāk un vairāk. Garš nemanāms kāpums, kurš pāriet tādā lēzenā ceļā augšup pa  pauguru.  Šie man reāli nepatīk, jo īsākā distancē būtu mierīgi skrienami, bet šeit visi, kas man priekšā viens aiz otra pāriet soļos. Steigas šeit nevienam nebūs, tāpēc kādus 300 metrus nosoļoju es arī.

Pēc paugura sākās neliels uztraukums, jo pamanīju ka apkārtējiem skrējējiem bija zaļi numuri, bet man vienīgajam oranžs. Prātoju, vai šobrīd neatkārtoju Āžu kalna scenāriju tešot pakaļ garākai distancei. Ar brīdi baža pieņēmās spēkā, jo nu jau 24. km, drīz finišs un kaut kā neticas, ka 50. km distance vēl 20km riņķos pa vecpilsētu, vai nu tūlīt ieskriesim klintīs un šis kļūs par ļoti garu skrējienu vai arī ir pēdējais brīdis meklēt finišu. Par laimi izskrienot no kārtējās takas uz meža ceļa gaidītais krustojums ir klāt. Vēl nieka 5km (patiesībā 4) un dzeršu alu. Tālāk skrienu līdz finišam viens, tikai pēdējā km redzu nākamo sekotāju. Priekšā esošais arī nav redzams. Skaitu cik kāpumi varētu būt, lai taupītu spēkus pēdējam kāpienam. Šoreiz finišā gribu ieskriet, nevis ievilkties.

Finišs- kājas jau sausas visādā ziņā un tempa dēļ sāka krampji knosīties un vilkt muskuļus, nebija pierasts skriet tik ātri tik garu gabalu, pie tam ar tādu reljefu. Labi, ka nesarāva tā pa nopietno, bet savā ziņā uztvēru to kā kāju komplimentu man- varu paskriet tā, ka muskuļi sāk raustīties. Pēdējais kilometrs un skrējiens lejā gar diskgolfa trasi un augšā pa gaišo taku, kas pāri pļavai izskatījās, ka gara balta čūska, lai šķērsotu ielu un pieveiktu pēdējo izaicinājumu- Cēsu pils trepes. Pagājušajā gadā šeit gāja smagi, jo biju pilnībā iztukšojies. Šoreiz spēku nepietika īstam skrējienam, bet gan kārtīgam “stairs power climbing”, daudz tūristu arī šoreiz, tāpēc bija ari varēju nesteigties, jo tikt garām uzreiz visiem tāpat nevarēja. Pēc trepēm pēdējie pārsimts metri, jūtu, ka tos  varu noskriet un uzņemu kārtīgu tempu, lai ieskrietu finišā zemajā lidojumā. Bez sāpēm finišs un viss, ko pirmajā brīdī sajūtu ir:

Elpa nav ciet un nejūtu arī, ka kājas ļodzītos un vajadzētu piesēst. Viss likās skaisti. Rezultāts ir 28,14km un 2:51 ar tempu 6:05 m/km, kas ir par 5 sekundēm uz km ātrāk nekā pagājušajā gadā uz 25.5km uz nedaudz mazāk kāpumu distanci.

Visi starta mērķi tika izpildīti:

1. Noskriet labi un ar labāku tempu kā pagājušajā gadā (par šo gan nebiju drošs, ka varēšu)

2. noķert kaifu skrienot.

3. Nenodzīt sevi- arī šis izdevās, skrienamajos gabalos necentos pārspīlēt un centos turēt tempu 5:30m/km, izņemot noskrējienos ,kur sanāca lielāks ātrums, kā rezultātā vidējais pulss bija ciešams un rēķinātais atjaunošanās laiks tikai 72 stundas, nevis 4dienas, kā pagājušajā gadā.

4. sagatavoties un izdarīt visu kā nākas no loģistikas viedokļa- šoreiz bez pamanāmām kļūdām

Nākotnes plāni šobrīd nemainās- Buks augustā, SKM septembrī un maratons oktobrī. Pārējais pēc vēlmēm un ne-sacensību režīmā. 2021. gadā ļoti iespējams jāmēģina 50km distance, Cēsīs ir labi apstākļi šādam pirmajam skrējienam.

Pēdējā pusotra km skrējiens (no finiša puses skatoties) pāri pļavai pirms Cēsu pils trepēm

Daibes purvu skrējgājiens

Māris DKomentēt

Šogad ilgi bija jāgaida ne tikai līdz vasaras sacensību sezonas atklāšanai, bet arī līdz pirmā skrējiena finišam. 31 kilometrs šoreiz prasīja tieši 5 stundas un 11 minūtes. Gara diena. Protams, ka bija iespējas atklāt sezonu ātrāk, kaut vai tepat kaimiņos  igauņi  pasākumus  sāka organizēt nedaudz pirms kaut kas sāka notikt Latvijā, bet īsti steigties ne sacensībās ne arī uz sacensībām plānos nebija.

Daibē uzstādīt personiskos rekordus īsti darāmo darbu sarakstā nebija, pirmkārt jau laika prognožu dēļ, kas piepildījās par visiem 100% ar neciešamo karstumu un arī trases sarežģītības pakāpe, ko jau dabūju nogaršot pagājušajā gadā. Šeit vienīgais mērķis bija izdzīvot un tikt līdz finišam uz savām kājām, nevis orgu transportā, vai sliktākā gadījumā dzeltenajā busiņā ar zilajām gaismiņām. Sākumā  uz papīra tika pāris optimistiski tempa scenāriji uzmesti gadījumam, ja ir lielā skrienamā diena, katram gadījumam. Skriešana uz ātrumu laikam nebija arī prātā trases orgiem projektējot trasi, šķiet, ka tās dizains tika veidots tā, lai ietu pāri absolūti visiem  kokiem kas pēdējos gados ir krituši vai nozāģēti Dalbes apkārtnē.

Kopumā jāsaka, ka tika gaidītas grūtības un šīs cerības tika pārspētas par visiem 200%. Mans pašvērtējums par savu sniegumu šajā Dantes neaprakstītajā elles lokā ir visumā pozitīvs,  biju gatavs psiholoģiski, un arī fiziski tikt galā ar karstumu, ilgo laiku un lēno tempu. Beigās biju izsmelts līdz pēdējam, taču finišā spēju ietipināt ar izcīnītas uzvaras sajūtu. Kā bonuss nāca dažas atziņas un novērojumi, starp tiem, secinājums, ka no Daibes purviem esmu izskrējis ar nedaudz citādāku redzējumu par skriešanu, motivāciju un ko tuvākajā laikā redzu sevi darām. 5 stundas ir pietiekams laiks, lai pārdomātu dzīvi, sevišķi pēdējā stunda, kas bija pati garākā sacensību laikā. Neiztika arī bez tradicionālā “ko es šeit daru un kas man te ir pazudis” apcerējuma, kad kājas un pats esi sausā, bet līdz aukstam alum ir tikpat tālu kā rīdziniekiem līdz Marsa parkam.

Piedzīvojumos mūs palaida 10 no rīta, kad gaiss jau bija manāmi iekarsis. Ar Artūru izvēlējāmies drošu stratēģiju nepārcepties augsta tempa dēļ un startēt no beigām. Šī ideja  labi nostrādāja skrienot Noskrien ziemu posmos, kad sāku kopā no lēnākā gala un pēc iespējas ķēru priekšā esošos. Rezultāts varbūt nedaudz sliktāks, bet ar garantiju neizsmeļ sevi pirms beigām (pie tam pārāk ātri uzsākot un izšaujoties pārāk agri pirms beigām nesusi man diezgan daudz mācību iepriekš). Šoreiz startēt no beigām nebija tik vienkārši, jo šādu taktiku izvēlējās arī citi skrējēji, kas nozīmēja pie starta līnijas dažus skrējējus, bet pārējie cenšas neuzkrītoši nostāties viens aiz otra mugurām. Tā kā drosminieku šodien nebija tūkstošiem, tad  tomēr izdevās atrast vietu beigās doties ceļā. Uz pirmām apdzīšanām nebija ilgi jāgaida un pirmie apdzenamie jau paši piedāvājas palaist garām. Saprātīga rīcība, ko pats arī izmantoju šajā reizē, jo šaurās takās dzīties uz priekšu, kad kāds “spiež” tempu aizmugurē nebūtu gudri, sevišķi, ja tāds karstums.

Sākumā šur tur nedaudz var uzskriet, bet krietni mazāk kā citos taku skrējienos.  Diezgan ātri top skaidrs, ka temps drīzākais būs ap 3:30-3:45 stundām. Ir ok. Daudz kritušu koku, kāpumi ir daudz, bet īsi. Pēc garajiem treniņiem  Ogrē un Siguldā liekas ņemami, bet tāpat nogurdinoši. Pēc pirmās stundas skaidrs, ka temps kā Siguldā, bet uz mazākiem kāpumiem liecina, ka šis skrējiens ieilgs un būs kā minimums 4 stundas garš un šī noteikti nebūs pēdējais finiša laika pārrēķins. Pie tam pa laikam brienamie gabali līdz cauri dubļiem tempu galīgi nemaz nepaātrināja. Lielākais prieks bija uz takas atstāta bļoda ar aukstu ūdeni. Nezinu, kas to tur bija atstājis, bet tas nāca kā svētība no debesīm. Noskalot rokas un atvēsināt galvu, tas bija tas, kas vajadzīgs. Pēc atsvaidzināšanās  turpinām nesteidzīgi klīst pa iezīmētajām takām vai nu to, ko var nosaukt par taku. Ik pa laikam bilžu vietas parādās, bet gribas saudzēt enerģiju un pat negribas vilkt telefonu no kabatas ārā.

Pēc 2 ar kaut ko stundām, pirmais un vienīgais kontrolpunkts ir sasniegts, un bez steigas tiek uzpildīts ūdens, pagaršotas uzkodas un iztīrītas kabatas no liekās želeju taras. Karsti kā ellē, bet nav tik traģiski, lai neturpinātu uz priekšu. Likās, ka smagākais ir garām un vajadzētu būt tālāk jau posmiem, kur varētu arī uzskriet.  Kopumā sagurums ir jūtams, bet par došanos uz priekšu sajūta ir optimistiska. Optimisms gan pazuda jau pēc 30 metriem no kontrolpunkta, kad ieraudzījām tās šausmas, kas mūs gaidīja aiz krūmiem, cepuri nost, ļoti stratēģiski novietots atsvaidzināšanās punkts. Līdz šim augstākais kāpums (vai vismaz tā likās) paprasīja pāris minūtes, pēc kura varēja mēģināt kādu brīdi paskriet, bet tad nu tie kāpumi aizgāja lielajā, viens pēc otra kombinācijās ar kritušiem kokiem, kāpumi ar pieaugošu slīpumu, viltīgas takas apkārt pauguram un atkal kāpšana augšā. Vēlāk parādījās arī skriešanai piemērotāki posmi, bet tie pārsvarā bija klajā laukā un tā kā likās, ka esmu jau pietiekami sakarsis, daļu no tiem vienkārši izmantoju atpūtai no kāpšanas pauguros. Cik to vispār var saukt par atpūtu, spietojošie dunduru bari dzina uz priekšu un pat lēnāka iešana nozīmēja zaļo gaismu tiem nešpetnajiem radījumiem nosēsties uz rokām, kakla un kājām, lai kostu, dzeltu un visos iespējamos veidos kristu uz nerviem. Pat teiktu, ka tie kodumi nebija tas trakākais, tā dūkoņa 5 stundu garumā  dažbrīd noveda līdz izmisumam.

Pēdējais posms, kad tiešām sāku pārdomāt dzīvi bija laikam izbijis karjers, pēc kura sekoja pastaiga purvā. Šis bija viens no skaistākajiem posmiem ar neskarto dabu. Tā kā finišs bija jau sajūtams, tad psiholoģiski pēc karjera kāpuma viss kļuva ar katru soli vieglāks, bet kājas smagākas. Skrējiena reklāmas rullīšos redzētā grāvja šurmēšana jau likās, kā jautra atrakcija. Šī pelde 2  savienotos grāvjos/upēs vai sazinkā tās dubļu vannas nosaukt nebija ļoti atsvaidzinošana, bet tāpat tā putra bija patīkama pārmaiņa. Nedaudz amizanti, ka pirmajam tīrajam bridienam varēja tikt pāri kāpjot pār koka zariem un Artūrs aktīvi meklēja iespēj tik pāri sausā, bet to pārvarot atklājās, ka otra peļķe pārvarama pa lielam līdz viduklim kūdras zupā, te nu bija sausās kājas. Pēc tam vēl nieka kilometrs, bet vēl  500 metrus pirms finiša mazais ūdenspunkts, spēki nav ne cik palikuši, tāpēc apstājos arī pie tā, lai atsvaidzinātos.

Finišā pēc sataupītajiem spēkiem ūdenspunktā, ieskrienam smaidot. Smagi, bet patīkama sajūta, ka esi paspējis ieripot benzīntankā ar tukšu bāku, bet dažiem apgriezieniem vēl pietiek. Par uztankošanos runājot, palikām bez degvielas, jo pēc peldes un pārģērbšanās konstatējām, ka barotāji bija jau sapakojušies, nu tad hesītis pa ceļam. Ja ne laikapstākļi, tad noteikti šo distanci varētu veikt krietni ātrāk, bet par laimi, šodien piesardzība atmaksājās un kā pēc tam izrādījās, atjaunojos diezgan ātri un bez traumām, ja neskaita dažus noberzumus. Lielākā Daibes uzvara ir tā, ka beidzot dabūju to, ko sen nebiju izdzīvojis. Caur sāpēm noķert kaifu. Iepriekš, sevišķi pagājušajā gadā sevi nodedzināju un tad palika tikai ciešanas, rezultāti, kas no pasākuma uz pasākumu tikai pasliktinājās, pārtrenēšanas un sezonas noslēgumā nožēla par iztērēto laiku treniņiem un skrējieniem, kas nedeva prieku. Šeit sanāca tieši tā kā gribēju. Sapratu arī šī brīža vājās un stiprās puses un līdz ar to arī pielāgošu nākamos izaicinājumus pēc līdzīga principa- skriet to, kam esi gatavs un pēc iespējas izaicinot sevi. 50km Cēsīs vairs nav aktuāli, jo pēc šī izaicinājuma man īsti motivācijas nav skriet neko tik garu, Cēsīs varu mēģināt uzlabot savu vidējo tempu saprāta robežās manai tradicionālajai vidējais distancei.

Nākotnes plānošana paliek nedaudz sarežģītāka, jo jau saradās diezgan daudz pasākumi un ar pieņēmumu, ka drīzākais kaut kādi ierobežojumi paliks un varētu būt pat stingrāki, aptuveni saliku savu sacensību plānu atlikušajai vasarai un rudenim. Skriešu, visu, kam sanāks laiks, bet prioritāte būs Cēsīm, Siguldas SKM, Rīgas maratonam (Taisnais kā alternatīva, ja vīruss atkal piespiež ierobežot publiskas pulcēšanās) un Patriotam. Pārējais, kā sanāks. Pēdējo 10 gadu laikā izskatās, ka būs pirmā sezona bez neviena pusmaratona.

Un vēl lieta, ko ievēroju: ja skatās treniņu apjomu (bet ne izpildīto intensitāti) pie esošā noskrietā varētu mierīgi tēmēt uz Bostonas maratona kvalifikāciju vai pat uz maģiskajām 180 minūtēm (tur gan būtu jāpieliek kādi 20%-30% apjoma), realitātē pēdējos maratonus skrēju vairāk kā par stundu ilgāk, treilos nejēdzu samēro spēkus un pusmaratonos vispār loderēju.  Es neizmantoju pilnu potenciālu pie šī apjoma, tātad, šeit var daudz ko uzlabot. Nav tā, ka es to iepriekš nezināju, bet tā īsti nebiju pievērsis tam uzmanību un nebiju rēķinājis, ka patiesībā tas potenciāls ir lielāks, kā man likās.  Tā teikt, biznesa pamatojums man kāpināt apjomu nekāds nav, 42km maratons ir garākais, ko man teorētiski vajadzētu skriet vai samērojams īsāks vai garāks treils 35 būs smagāks. 50km un 50 jūdzes būtu jēdzīgi mēģināt, ja izdotos kāpināt noskrieto km skaitu pie esošā laika patēriņa treniņos. Nekādas jēgas sevi mocīt 8-12 stundas uz tik salīdzinoši īsām ultramaratona distancēm diez ko pamatoti nav.

Plašie dzīvokļa skati

Māris DKomentēt

Finišs, medaļa, prieks par lielisku skrējienu, izbaudīti Berlīnes skati, Currywurst, cepti kartupeļi un alus. Mans svētdienas komplekts 12. skriešanas sezonas atklāšanai. Esmu atkopies no pagājušā gada beigu neveiksmēm, atkopies no operācijas un pēc samērā veiksmīga Ziemas skriešanas seriāla esmu nostājies uz normāla režīma un esmu gatavs sacensties un pilnveidot savu skriešanu atbilstoši savām attiecīgā brīža iespējām domājot par ilgtermiņa sasniegumiem, nevis ātriem PB, aiz kuriem seko plato labākajā gadījumā vai izdegšana un rezultātu kritums sliktākajā. Viss iepriekš lasītais ir patiesība, izņemot pirmo teikumu. Labā ziņa ir tā, ka šo man būs iespēja (cerams) izdzīvot vācu šarmu un ordnungu apaļajā 13. sezonas atklāšanā 2021. gadā. Sliktā ziņa- man nav ne jausmas, kad šī gada sacensību sezona tiks atklāta.

Skrienu lielākoties sevis pēc un lai pabūtu uz kādu brīdi viens pats, tomēr sacensības man ir svarīga skriešanas sastāvdaļa, ko sāku  arvien vairāk novērtēt. Sacensties manā izpratnē ir neizd**st plaušas pirms finiša un lielākoties tikt galā bez traumām (kas sevišķi attiecas uz tiem gadījumiem, kad esmu izvēlējies distances un grūtību pakāpi “mazliet” neatbilstošu savai īstajai varēšanai), dažreiz izdevās arī izskriet ātrāk un pa laikam uzlabot savu personisko rezultātu kādā no klasiskajām skriešanas distancēm. Ironiski, ka beidzot esmu izlēmis patrenēties pareizi un paskatīties vai no tā kas mainās, taču visas sacensības pārskatāmā nākotnē tiek atceltas.

Mājās sēdēšanas laikā esmu labāk izpratis dažādo tautas skrējienu nozīmi. Tā ir iespēja tikt ārā no pilsētas. Uz šo brīdi būtu bijuši 4 braucieni uz tuvāku vai attālāku vietu, ieskaitot ārzemes. Tā ir iespēja apskatīt dabu, atpūsties un izpētīt tūrisma iespējas vēlākam laikam kā arī satikt draugus un paziņas. Lai arī pasākumi kaut ko maksāt, tomēr tās ir paliekošas atmiņas un emocijas, piemēram, 20 EUR un arī pēc trim gadiem atceros kā 5 stundas fukājos augšā /lejā pa Siguldas kalniem skaistā, bet vēsā oktobra rītā. Vēl tikpat naudiņas un joprojām kāju muskuļi paliek slābani atceroties Ventspils tuksnesi, liftu un hūti un neciešamo karstumu viena skrējiena laikā. Tās ir emocijas un piedzīvojumi. Skriešanas pasākumi ir Iespēja pārbaudīt sevi un uz brīdi aizmirst par citām lietām, kā arī saprast, ko un kā vajadzētu darīt labāk  nākamajās reizēs.

Savā ziņā man piespiedu pauze arī nāk par labu, jo varu patrenēt savu pacietību un motivāciju pieturēties pie treniņu plāna, tāpat arī nesākt sevi izdedzināt pirms pienākušas svarīgākās sacensības. Šobrīd Vairāk laika paliek eksperimentēt un saprast, kas dod rezultātu  un kas nē. Vienu brīdi uznāca kārdinājums skriet pēc virtuālajām medaļām, bet kaut kā ātri tam atmetu ar roku. Pirmkārt, man jau ir kaste ar tām medaļām un numuriem un otrkārt, kāda jēga vispār. Izvēlies distanci un apvidu, ko tāpat vari noskriet un pazīsti un tas arī viss, nav gatavošanās, taperings pēdējās nedēļas, pēdējā stress, mantu likšana, braukšana un tusiņš. Pa šo laiku esmu arī izskrējis nepazīstamos apvidos, skrējis mazliet izaicinošākas konfigurācijas skrējienus, bet man būtu grūti šādi “sacensties”. Nekad nesaki nekad un, iespējams, ka kāds izdomās virtuālu/pusvirtuālu izaicinājumu, par ko būtu interesanti pacīnīties un arī nopelnīt medāli. Orientieristiem ir interesants koncepts ar sagatavotajām trasēm, kur dodies kādā brīdī izskriet un trenēties.

Šobrīd plāns ir trenēties un cerēt, ka sezona kaut kad tiks atklāta. Pusmaratona izmēģinājums jau ir garām, līdz ar to paliek tikai garās sacensības. Pagaidām uz Lielajiem seriāliem neceru, tāpēc padomā ir mazāki, bet ne mazāk interesantie skrējieni. Šobrīd mērķis ir Cēsis Eko trail pārgājiens/skrējiens ar ~50km skatoties, cik gara un grūta distance paredzēta, tad Viļņas vai Valmieras maratons (Tallina arī ir variants) un Taisnais maratons, dubulto diez vai saņemšos. Pārējais būs izbaudīšanai un tiks izskriet atbilstoši tā brīža fiziskajai formai, drīzākais ne uz maksimumu, galvenais noskriet vidēji pēc rezultāta ne sliktāk kā pagājušajā gadā, bet ar mazāku piepūli. Rezultāti? Tad jau manīs, šobrīd trenējos ar rezervi uz 3:30 maratonam, bet drīzākais būs kādi 3:40-3:45, kas mani iepriecinās, jo būs nedaudz labāk, kā mans labākais laiks pirms pāris gadiem. Galvenais šī gada mērķis sasniegts, sagatavota bāze turpināt trenēties uz rezultātu uzlabošanu.

Noskrien Ziemu, ieskrien pavasarī

Māris DKomentēt

Sacensību rīts iesākās ar mānīgi patīkamu un saulainu laiku, kas vēlāk palika drēgns, motivāciju skriet tas nemazināja, jo uz pēdējo posmu pamodos ar patīkamu motivāciju paskriet un izbaudīt dienu. Pa ceļam jāpaķer komandas biedri no DUSa, par kuru vienojāmies iepriekš, bet nenorunājot adresi, kas zinot degvielas staciju izplatību Rīgā, bija mazliet neapdomīgi un dumji, jo rezultātā viens otru gaidījām katrs savā tilta pusē.


Sacensību stratēģija šoreiz kā Priekuļos- startēt no beigām, izbaudīt skriešanu un sevi padzenāt nedaudz ar tempu. Sākums sanāca lēns un smagnējāks kā gribējās, jo un daudz lēkāšanas ārpus takām apdzenot, jo kājas jau no sākuma pieprasīja ātrāku tempu, bet jau biju iesprūdis starp nesteidzīgākiem skrējējiem. Ar nelielu čakaru pirmā apļa pusē nonāku starp līdzīgā tempā skrienošajiem un turpinu vienmērīgi doties uz starpfinišu.


Otrais aplis ātrāks par pirmo, lai gan spliti to neuzrāda, biju aizmirsis ūdeni mājās, tāpēc nolēmu, ka prātīgi būtu apstāties padzerties no vairāk kā vienas krūzes un paņemt arī kādu labu un izsmalcinātu uzkodu (rupjmaize, šampinjons, un siers uz kociņa, starp citu, izcila ideja, jo vairākas garšas kopā un ātri apēdama), pārējā trase daļa tukšāka, līdz ar to veiklāk izskrienama.


Degviela sāka beigties tikai trases pašos pēdējos kilometros, varēju atļauties tempu nost nemest un izciest līdz galam. Kopumā- turēju nedaudz šī brīža kondīcijai grūti, bet turamu tempu, tikai nedaudz lēnāku kā Kuldīgā, jo nelīdzenāka trase un arī garāks gabals, ko nesties.

Par ziemas skriešanas sezonu kopumā: tā sākās ar garāku pusaktīvas atpūtas pauzi saprotot, ka kopumā vasaru var vērtēt kā labu dzīves mācību stundu un rezultātos samērā bezcerīgu, sevišķi galvenajās sacensībās maratonā un pusmaratonā. Bezcerīgs varbūt pārāk skaļi teikts, jo šī jēdziena definīciju jau kuro sezonu pārraksta kāda vārdā nenosaukta sporta veida komanda ar ārzemju kapitālu. Tik traki man arī negāja.

Pārmaiņas pēc individuāli un pa kluso paskriet neizdevās, jo tiku piespiedu kārtā ierakstīts komandas rindās Noskrien Ziemu seriālam un nu nācās pirmo posmu izskriet jau kā komandas sastāva dalībniekam- Trase nebija ļoti grūta, skrēju šoreiz mierīgi ne uz ko necerot, bet bija ok.

Pēc tam pēcoperācijas pauze ar lēnu treniņu atsākšanu un svara kontroli. Sāku trenēt ātrumu un to atjaukt ar mierīgiem skrējieniem pa vidu ņemot kārtīgas atpūtas pauzes, kas deva diezgan ātru rezultātu Kuldīgā- temps krietni ātrāks par veselu minūti uz kilometru, vieta grupā apmēram tāda pati, bet es to uzskatu par progresu, jo, lai saglabātu vietu nācās skriet krietni ātrāk, bet treniņos biju pavadījis tikai apmēram mēnesi, pie tam uz samazinātu kilometrāžu.


Pēdējais posms- garākā distance, ar līdzvērtīgu tempu Kuldīgai un kāpiens par 10 vietām vecuma grupām un mazliet vairāk vietām kopumā. Sezonā grupā pa vidu. Patiesībā galīgi nav slikti, jo īsti uz rezultātu nebiju skrējis, bet centos skriet komfortabli grūtā tempā. Pa lielam ar saprātīgu režīmu esmu atpakaļ, kur biju vasaras vidū pēc daudziem treniņiem un sacensībām, tas nozīmē, ka saprātīgi turpinot un lēnu pieliekot slodzi varu saskriet daudz vairāk un ātrāk.


Un laikam viena no emocionālākajām atziņām- man šis seriāls iepatikās. Pirmo sezonu laikam neskrēju vispār un tad nākamajos gados pēdējos ziemas posmus izskrēju kā gatavošanās sastāvdaļu pavasara maratoniem. Latvijā jau ir tā daudz skrējienu, tāpēc biju skeptisks vai tiešām ziemā vēl vajag vienu seriālu, bet tagad man pašam atbilde atradās, ka ir vieta gan un mani tā ziemas skriešanas atmosfēra uzrunāja. Tomēr kaut kas citādāks- iespēja arī tukšajā periodā izbraukt uz pusi dienas ārpus mājas un apskatīt vietas, kur neesi bijis vai iepazīt vairāk kādreiz apmeklētās no cita – taku un krūmu skatu punkta. Izskatās, ka rudenī manā ziemas darāmo sarakstā nākamos posmus atzīmēšu nevis kā “diez vai”, bet kā “ļoti iespējams”.


Kas jāatzīmē, biju samērā precīzs savā prognozē par komandas sniegumu- ieguvām 19. vietu, kas bija manā prognozētajā diapazonā. Komandai, kas veidota no nejauši savāktiem cilvēkiem, nav slikti- apmēram pa vidu.

Postscriptum.


Par Liktensdārzu- Sanāca beidzot iepazīties ar šo veidojumu klātienē. Nekādas ilūzijas vai lielas cerības neliku, bet nepameta sajūta, cik ļoti mākslīgs tas ir. Milzīgais uzbērums un betona saieta nami Daugavas krastā nav tā lieta, ko es iedomājos kā latvisko dzīvesziņu. Apkārt tik daudz vēstures, bet šī izskatās kā tāds piektais ritenis. Visa kā salikums no Sibīrijas mātēm līdz Hirosimas miera akmeņiem, sponsoru bruģa aleja un mākslīgs zemes uzbērums pie paša ūdens. Man, protams, ir skaidrs, ka nekas tur nav pabeigts, bet neceru, ka uzauguši koki un piekārtotas takas manās domās kaut ko mainīs.


Sezonas atklāšana šobrīd uz lielas jautājuma zīmes, abi plānotie pasākumi var tikt atcelti, no kuriem Berlīne, izskatās, ka puslīdz skaidrs, ka nebūs. Tas nozīmē, ka šogad pusmaratoni nespīd, bet ir opcija Vilka distancei augustā (5 mēneši laiks trenēties) un maratonam septembrī, viela pārdomām, laika izlemšanai aptuveni nedēļa vai divas.

Neziemas sezona – Noskrien Ziemu Kuldīgā

Māris DKomentēt

Ir vietas un notikumi, kas ir īpašāki par citiem. Kuldīga ir vieta no kurienes es nāku, tāpēc viesošanās šajā pusē vienmēr paliek vairāk atmiņā. Vieta ar interesantu vēsturi, skaistu arhitektūru un daudziem notikumiem. Dažreiz rodas iespēja arī šeit uzskriet, kas nozīmē apvienot gan viesošanos, gan nodarboties ar savu mīļākovaļasprieku. Sacensībās un treniņos sanāk uzskriet tāpat, bet šoreiz viss nedaudz, bet tomēr citādāk.


Skriešana ziemā, kas nav ziema nekāds liels jaunums nav, līdz ar to šo varētu ierindot vēla rudens skrējiena kategorijā. Venta gan bija pacentusies piespiest organizatorus pievīlēt trases garumu, kas rezultējās ar trases saīsināšanu pat 2 reizes. Kopumā viss Mārtiņsalas posms tika izņemts ārā, varbūt, ka labi, ka tā. Iespējams, organizatoriem būs motivācija kādreiz nokārtot šeit rēķinus un uzrīkot skrējienu vēlreiz, kur neatteikšos piedalīties. Šī bija otrā reize, kad Kuldīgā skrienu kaut ko citu bez pusmaratona, bet pirmā reize rudensziemā.


Pirmo reizi mūžā veicu trases izpēti izbraucot un apskatot galvenās trases vietas, nepaļaujoties tikai uz atmiņu par vietām, bet arī novērtējot, kādi iespējamie laikapstākļu nedarbi gaidāmi. Parasti ļaujos organizatoriem pārsteigt sevi, bet tā kā vēlējos noskriet pēc iespējas labi savām šī brīža iespējām, izvēlējos tomēr kājas iepazīstināt ar nākamās dienas pārbaudījumiem. Patiesībā noderēja, jo ļāva salikt pa plauktiem spēles plānu, kur dzīties un kur turēt mierīgāku tempu. Ar šādu plānu galvā, spēkus varēju tērēt vienmērīgi visa skrējiena laikā.


Sacensību rītā stiprs vējš un slikta pašsajūta, pie tam vēlāk radās aizdomas, ka vispār esmu skrējis ar temperatūru. Ar taktiskā plāna īstenošanu veicās kā parasti- ievēroju aptuveni, bet kopumā labāk kā citas reizes. Sākumā netrakoju, sprinta etapā uzskrēju pēc iespējas ātri un tad tālāk kruīzā pārējo daļu līdz starpfinišam un otro apli mierīgi pēc sajūtām. Sprinta iesākums sanāca vājš, jo priekšā uz takas 3 skrējēji blakus, minstināšanās maksā laiku- rezultātā 1:52 uz ~450 metriem. Nav slikti tāpat. Tālāk pamanījos tempu nenomest līdz pirmā apļa beigām un tūlīt pēc kontrolpunkta nācās manīt, ka “sūds vien ir no tiem kāpumiem” liek augšstilbiem sākt žēloties par grūto dzīvi. Otrā aplī brīžiem zuda ātrums un kļuva grūti noturēt vienmērīgu tempu, bet domas no skriešanas grūtībām novērsu izpētot savas bērnības apkaimi, pie kam sanāca divreiz skriet gar savām bijušajām mājām.


Finišā 1 stunda un 24 minūtes un laikam 6 sekundes. Sagurums, bet priecājos par sasniegto. Pēc tik garas nemotivācijas un skriešanas pauzes diezgan lēni sāku atgūt formu. Šī brīža sasiegums ir ok, ja skaita to, ka ar visu to, ka šobrīd skrienu arī produktīvos treniņus, kopumā daru mazāk nekā iepriekš. Progress ir un būs, taču uz Berlīnes pusmaratonu ar esošo būs par īsu, lai uzlabotu PB, turklāt Garmin Coach plāns ir pārāk tehniski neelastīgs, līdz ar to man nav ieskaitījis pēdējos 4 skrējienus un ir samazinājis slodzi. Nomainu uz līdzīgu plānu, bet ar vairāk tempa, ne ātruma skrējieniem.


Viens no sacensību high-light varētu būt tas, ka mani pirmajā kilometrā 2x gandrīz nonesa no kājām paša komandas biedri. Ozols šķērsām skrienot pāri ielai ienesās kājās, tā, ka knapi izvairījos un tūlīt pēc tam gandrīz sabuktējos ar Dzintaru. Sacensībās draugu nav, ir tikai konkurenti🙂


Pasākumam lieku 5 no 5 ballēm. Bija labi noorganizēts, atmosfēra man patika un trase bija ok, bet šeit vieta ir uzlabojumiem un līdzīgus skrējienus varētu mierīgi uzrīkot vairākās vietās ar dažādām trasēm ar to pašu iespēju nodrošināt siltu sacensību centru.

Vienu Taisno negribi?

Māris DKomentēt

Alternatīvais virsraksts šim ierakstam būtu Breaking2. Šoreiz ne laiks, bet skaits. 2 maratoni ne tikai 2 gadu laikā, pat ne vienā, bet 5 nedēļu laikā pēc tam, kad tikai ik pāris gadus esmu spējis sevi pielauzt noskriet 42km. Lai arī man gāja kā pa celmiem Tallinā, tomēr saņemšanās uzreiz to visu pasākumu atkārtot pēc tik īsas pauzes ir pārsteidzoši pat man pašam.

Ir arī pietiekami daudz citu distanču ko skriet, piemēram pusmaratoni vai alus jūdzes, vai alus distance bez jūdzes. Skriet tik garas distances ir diezgan mokošs pasākums pie tam pieprasa zināmu laiku un resursus, lai sagatavotos. Kāpēc man to vajag domāju noskaidrot nākamajās sezonās, kad, iespējams, skriešu vēl garākas distances. Viennozīmīgi, ka pēc Taisnā maratona man ir pavisam cita pēcgarša un šo smeķi jau es jutu pēc Tallinas, bet pavisam mazliet. Un tas ir tas, par ko man bija bažas iepriekš, ka tikai neiepatīkas. Pabūt ar sevi vienatnē nekurienes vidū, saņemt uzmundrinājumu no malas atbalsta punktos, tas uzvelk un pavisam pozitīvā veidā. Protams, ka arī šeit bija daudz tiešu un netiešu norāžu uz trūkumiem manā esošajā sagatavotībā, bet šoreiz tas nāk līdzi ar motivāciju trenēties, nedaudz vairāk, bet daudz gudrāk. Tālāk jau redzēsim, kur mani kājas un neapdomīga pieteikšanās kādiem mačiem aizvedīs. Virziens šobrīd iezīmējies ir skaidrs- pētīšana. Mazi, interesanti un izaicinoši pasākumi, kuros neesmu sen vai nekad bijis, bez ļaužu masām un ar potenciāliem pārsteigumiem.

Pamodos diezgan agri no rīta un ārā gāza lietus. Aptuveni tajā brīdī vajadzēja startēt dubultmaratona distances veicējiem. Veiksmi, tumsā kad lietus gāž un šaurs ceļš jāveic esot jau no paša sākuma esot pilnīgi slapjam, deva motivāciju ielīst atpakaļ zem segas un vēl pusotru stundu pasnaust un izbaudīt siltumu. Nebija garantijas, ka pašam šis nebūs jāizbauda uz savas ādas, bet tikai gaismā. Sacensību centrs sagaidīja ar apmākušos laiku, dodot falšas cerības, ka skrējiens paietu bez lietus. Tas bija māņu gājiens, jo diezgan precīzi ar instruktāžas uzsākšanu uznāca arī lietus. Grūtības sagādāja slapjums un relatīvi augstā gaisa temperatūra, jo grūti saprast, kā ģērbties. Pieturoties pie principa, ka vienmēr jau var noģērbties, atstāju garās bikses un plāno jaku. Protams, ka bija par karstu.

Oficiāli starts tika dots Suntažu bijušajā dzelzceļa stacijā, bet tehniski laika kontrole tika padota kādu km tālāk jau mežā. Pirmie 7 km samērā ātri, nedaudz virs plānotā tempa. Skrienas raiti uz priekšu, bet jūtams, ka paliek karsti un arī pulss ir augstāks nekā treniņos. Skrējēji diezgan ātri izretojas un es kopā ar kādu kungu pāris kilometrus skrienu kopā, bet tad es atraujos un turpmāk skrienu viens pats atbilstoši plānam. Man kā kā očkarikam stiprs lietus neiet pie sirds, jo, ja siltā laikā līst, tad pirmkārt salīst briļļas un ja salīst briļļas, tad tās mēdz aizsvīst. Ja briļļas ir aizsvīdušas diezgan loģiski, ka redzamība kļūst apgrūtināta. Finišēt priekšlaicīgi nomaucoties no kāda uzbēruma īsti manā sacensību darāmo sarakstā nebija. Par laimi drīz lietus beidzās un tuvojās pirmais kontrolpunkts. Ierados tajā cauri slapjš.

Kontrolpunktā fotografēšanās, silta tēja kola un uzkodas. Ātri tieku vaļā no slapjās jakas, nolemju garās bikses atstāt kājās, bija par siltu, bet tomēr vēlāk šo lēmumu nenožēloju. Nākamie 4 km līdz 18. km pagāja zvērā, galvā rēķinot sanāca jocīgi finiša laika un tad pamanu tikai, ka 2km vietā pēc kontrolpunkta esmu jau nodesojis vairāk kā 4. Nākamie km līdz 21.km nez kādu iemeslu dēļ bija besīgi, un tā arī turpmāk līdz finišam, viegli kilometri mijas ar pārdomu pilniem “ko es nafig te daru”.

Starp citu, kontrolpunkti sadalīja maratona distanci 3 daļās, atbalsta punkti bija izvietoti ik pa 14km + 1 extra punkts pie beigām. Man ļoti patika sadalījums, jo atstarpes pietiekami garas, lai izskrietos, bet pietiekami, lai uzņemtu papildu kalorijas tieši laikā. Tā arī galvā sadalīju pasākumu 3 skrējienos, nostrādāja lieliski.

Pusceļā tuvojos pusmaratonistu startam, kuri jau pulcējās uz starta līnijas. Es tātad biju skrējis tuvu plānam, jo šeit man bija jābūt dažas minūtes pēc pusītes starta, bet kāpēc “nestartēt” vēlreiz? Biju jau pārsimt metru attālumā un jau redzēju, ka starta plāksne tiek jau cilāta ziņojot, ka tūlīt sāksies laika atskaite, domāju, ka joka pēc jāpaskrien ātrāk, varbūt paspēšu. Kā tad, pāri dzelzceļa uzbērumam metas pāri briežu bars. Neesmu biologs, bet man šķiet, vai nav šis laiks aptuveni, kad briežiem ir pavasaris (if you know what I mean), tāpēc negribēju iejukt barā, lai kāds ragainis nepadomā, ka es cierēju uz briežu mātēm, piebremzēju un noskatījos kā cēlie streika gabali nozūd kokos un turpināju skriet . Tā nu nācās ierasties startā tieši pēc tam, kad visi devās distancē.

Ķert pusmaratonistus bija nedaudz stulba ideja. Lieki patērēju savus spēkus un kā rādās vēlāk daži skrējēji mani panāca un tos, kurus apdzinu pusdistancē, būtu noskrējis tāpat. Šī bija viena no retajām, bet tomēr kļūdām, kas ietekmēja pašsajūtu pēc 28. km kontrolpunkta. Pa ceļam uz to bija saaugušas jaunās egles, zaļas kā Slaimers no Spoku medniekiem. Reāllvides fotošops kur kāds izmantojis tikai saturation filtru. Skats diezgan episks.

Vēlāk par sevi lika manīt sāpes kreisās kājas potītes apvidū un arī augšstilbs lika manīt, ka varbūt pietiks ākstīties. Tā arī līdz finišam skrēju ar jūtamām sāpēm, kas lika brīžiem samazināt tempu un pāriet soļos. Nedaudz jau sajuka km, bet vienu brīdi bija jāskrien pa diezgan augstu uzbērumu, kuram abās pusēs bija novilkts elektriskais gans. Šeit bija zināms un apslāpējams kārdinājums apsēsties uz vada, lai saņemtu papildu enerģijas un uzmundrinājuma lādiņu, kurš noteikti man bija tajā brīdī nepieciešams.

Organizatori nemeloja, tas tiešām bija taisns maratons

Neliels, bet patīkams pārsteigums gaidīja 36.km, kur bija izvietots vēl viens extra pieturas punkts, kurā saimniekoja 2 dāmas, kuras aiz laba garastāvokļa, bet varbūt arī, lai sasildītos, lēkāja ceļmalā. Šo iespēju izmantoju, lai apstātos (es taču nepāriešu soļos atkal) un iestiprinātos. Ar vēl vienu skrējēju apspriedām, cik tad vēl līdz finišam palicis. Līdz šim pulkstenis rāda, kādu nepilnu km mazāk kā uz ceļa izvietotās zīmes. Mana teorija apstiprinājās, ka zīmes bija izvietotas no starta vietas, nevis no tehniskā starta, kas bija tālāk, līdz ar to bija jābūt 6km. Tā arī beigās sanāca. Jau 41.km beigās tālumā atspīdēja finiša telts, beidzot tas ir galā, tagad jau varēja uzskriet ātrāk un piemirst par sāpēm kājās, finišējot skaisti.

Skaists skrējiens, beigās viegli nebija, bet ne uz mirkli atšķirībā no vairākām citām sacensībām šogad, nebija domas par izstāšanos, daļēji, ka nebija īsti kur un, ka arī nebija vajadzības. Jutos noguris, bet pašsajūta bija laba, jo skrēju apmēram savā līmenī necenšoties pārlēkt pāri savam patiesajam līmenim.

Organizēts bija kvalitatīvi, atmosfēra bija lieliska, ne tikai gribētu šeit piedalīties, lai piebeigtu 84km, bet arī, lai izbaudītu viesmīlību un pozitīvo atmosfēru. Jau kopš ierados, varēja redzēt, ka cilvēki ir centušies (Šis ir nedaudz atšķirīgs jēdziens no atstrādāt, kas vairāk tuvs ir, ar pirkstu nerādīšu, kādam skriešanas pusmaratonu seriālam pēdējos gados, izņemot atsevišķus posmus). Šeit acīmredzams bija, ka cilvēkiem nav vienalga par to, ko tie dara. Pie tam ar nelielu skaitu cilvēku noorganizēt pasākumu, kas izstiepts 84km garumā ir ievērības cienīgs izaicinājums. Man patika trase, man patika mans tempa plāns, man patika laikapstākļi (pēc 14.km), man patika uzmundrinājumi un bagātīgi klātie uzkodu galdi. Tas ir tā kā tam jābūt un tas ir tas, ko es biju pazaudējis pēdējos gados- kaifu par būšanu tajā vietā un laikā, bet ir bijis lielākoties paša vainas dēļ.

Lietas, par ko padomāt- pulss (nav jau trenēts normāli, ja kas, bet činkstēt neaizliegsi). Lai arī nebiju gatavojies vispār uz šo skrējienu un kopš Siguldas ir bijis liels tapers ar palielinātu km sacensību nedēļā (gudrs plāns vai ne?) bija viena no retajām, kur ne reizi neuznāca doma par izstāšanos. Tomēr mazās būtiskās lietas, par ko piedomāju gatavojoties sacensībām nostrādāja. Dažas no tām: Psiholoģiskā gatavošanās, zināju jau kopš Tallinas (patiesībā kopš pirmā maratona dažus gadus atpakaļ), ka esmu nedaudz patizls ļoti garajās distancēs. Jau kopš pieteicos gāju uz mērķi izbaudīt procesu, izciest visu, kas jāizcieš un vajadzības gadījumā pāriet kaut soļos, bet izbaudīt, izbaudīt izbaudīt, nečinkstēt, nečinkstēt, nečinkstēt, un izdevās! Pateicoties reālistiskam un sabalansētam tempa plānam, finišēju nedaudz pirms plānotā laika. Beidzot gūts patiess gandarījums par paveikto. Acīmredzot ir jāpakāpjas nedaudz atpakaļ un jāpaskatās sev apkārt. Labi rezultāti neizpaliks.

Nākamie plāni- šogad Patriots, kuru mēģināšu skriet nedaudz tempā. Plānotais laiks atkarīgs no laikapstākļiem, bet vēlētos (ja ir tā kā rakstīts 22 km ar astīti) 2h00m ierakstīties. Pēc tam fokuss uz ēšanas paradumu maiņu un svara samazināšanu ar bāzes treniņu plāna uzsākšanu pēc krietnas atpūtas. Svara mešana tagad ir dienaskārtībā, jo starp maratoniem esmu strauji sācis uzresnēt un svara pieaugums neizskatās, ka šobrīd taisās apstāties.


Apbraucot ceļu remontus pie Bērzkroga, eksperimenta pēc izbraucu caur Priekuļiem, dabas skati likās iedvesmojoši, tāpēc ar lielu jautājumu zīmi, bet tomēr, ielieku Priekuļu NZ posmu savā kalendārā

SKM- Skaistie Kāpumi Mežā

Māris DKomentēt

Nepagāja liels laiks, kopš pēdējā bloga ieraksta, kad jau ierakstu prasījās koriģēt. Konkrēti, papagaiļa apņemšanos skriet SKM 36km pēc vairālu gadu pārtraukuma.
Man domas mēdz mainīties strauji, bet lēmums mainīt distanci bija pēkšņs pat man. Kā motivācija nostrādāja SKM trašu shēmu publikācija. It kā nekā neparasta un arī kāpumu metru summu sasniedzot 4 zīmju ciparu nav nekāds lielais pārsteigums. Vairāk par dinamiku, kāpumu summa pa gadiem SKM ir tikai pieaugusi un šobrīd vidējai distancei pārsniedz 1600 metrus, kas nozīmē, ka ar maniem treniņiem un gatavošanos salīdzinoši plakanajam maratonam ir bijis krietni par īsu. Sevi jau izaicinājumu maratonā pietiekami, lai pat neapsvērtu 2. izdzīvošanas tipa piedzīvojumu mēneša laikā. Pie tam 14km ar saviem 700 metriem man būs pietiekami interesanti. Labprātāk gan skrietu apli B 21km ar 800+ metriem. Bet kā ir tā ir, savas cīņas ir jāizvēlas prātīgi. Man uz SKM ir lieli plāni nākotnē, bet tagad ir jāiemācās, ka viss prasa laiku. 36km nākamgad ir principa jautājums.

Bez distances maiņas SKM plānos tika ieviestas arī lielākas korekcijas- nepiedalīšanās Valmieras pusmaratonā. Neesmu pētījis, bet iespējams, pirmo reizi izlaists 7 gadu laikā. Lai gan atjaunojos pēc maratona diezgan ātri (patiesībā lēnu, bet jutos labi), tomēr kaut kas lika pārdomāt piedalīšanos un neriskēt, jo novērotās vasaras beigu problēmas lika domāt, ka nonākšana atpakaļ uz sacenšanās takas būs ilgtermiņa jautājums. ļaudis gan meļš, ka nākamajā rītā pēc diezgan izlaidīgas uzdzīves biju izvēlējies sveču gaismā un sēžot mīkstos krēslos skatīties WRX rallijkrosu ar vīna glāzi rokās. Un tikai tā starp citu padomāt, kā gan tiem skrējējiem aukstumā un lietū klājas Valmierā. Ko tikai cilvēki neizdomā.

Dalībnieku ziņā šis nav lielākais skrējiens Latvijā un pirmajā 100 niekā var iekļūt arī ja finišē pēc nedēļas. Man pašam grupā šis skrējiens beidzās kā 22. grupā (no 36) un 37. kopsummā (no 85). Pavisam labi, ja ņem vērā, ka tiešām šoreiz ievēroju savu apņemšanos: “Māri, nu aiziet, šoreiz pa lēno”. Tas arī sniedz jau otro apstiprinājumu, ka es pārāk psihoju skrienot mačos, kas rezultējās ļoti ilgā atkopšanās periodā, lielu lūzienu sacensību vidū un pret ieguldītajām pūlēm pavāju rezultātu. Rezultāti šogad nav bijuši slikti dažbrīd vidējais temps lūsī ir bijis konkurētspējīgs ar dažiem labiem bukiem, vai ne, Jāni? Tas gan neattiecas uz asfaltu, kopš Kuldīgas nav bijusi vēlme stāties uz pusmaratona starta līnijas, lai izbēgtu no kaunpilnas salīdzināšanas ar cīņubiedriem.

SKM rīts iesākās ar daudzsološiem laikapstākļiem

Cīņa sākās kā parasti spraigi, kāpjot pa Ziediņa kalnu, tik tālu viss forši un ir zināms, augšā ievilkt elpu un tad doties skrējienā. Šeit arī sākās pārsteigumi- ievilkt elpu īsti nesanāca, jo gandrīz uzreiz sekoja lidojums lejā ar papildu pārsteiguma elementu- trase, kur zāle bija garāka bija visnotaļ slapja, te nu bija sausais skrējiens. Un tad uzreiz augšā un tad lejā. Kā jau var noprast arī apņemšanās skriet vēl nav tikusi uz izpildi un tik drīz arī šī vēlme nepiepildīsies. Pirmie 3km apmēram pusstunda 5km 49 minūtēs, diezgan ievērības cienīgs temps, ja ar to saprot došanos mājās no tirgus ar pilniem iepirkumu saiņiem, bet ne skriešanas sacensībās. 6.km bija pāris simti metru skriešnas, yess. Ātrākais km gar Gaujas krastiem un kānieku tiltu tempā zem 6 minūtēm, kam pēc pagara un lēna kāpiena sekoja diezgan ātri 3km pēc kārtas. Cik nu ātri var paskriet, ja pirmajos 5km kājas jau dabūjušas pamatīgi trūkties. Pēdējā brīža trases korekcijas liek doties augšup pa kāpnēm blakus jaunajam serpentīnam, ceru, ka nomirstot un kāpjot pa debesu kāpnēm šādas mocības nav jāizcieš. Finišs SKM stilā, tipini lejā pa Ziediņa nogāzi, lai lejā apgrieztos un kāptu atpakaļ uz finišu. Lejupceļā jau izvēlējos visus iespējamos lamuvārdus augšupceļam. Uzmundrinātāji bija jautri, lai izmuktu no trāpīgiem komentāriem nācās nest savas miesas augšup cik vien ātri var, kā apstāšanās, tā komentāri birst kā sniega pikas. var arī šādi.

Kopumā SKM pieprasa cieņu pret distanci un pret dabu, ja to nav, tad distance to iedīda. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc šoreiz šāda distance un reizēm der mācīties no savas pieredzes. Ņemot vērā izvēlēto taktiku un pašsajūtu, jo biju atpūties pirms starta, jutos nodzīts fiziski, bet morāli biju gatavs skriet vēl un vēl. Šis bija tas, ko es kopš vasaras meklēju, izkaifot skrējienu no sākuma līdz galam, neraugoties uz grūtībām. Tallinā šo pabojāja paša nesagatavotība/pārcentība. Šis skrējiens man vienmēr ir bijis nedaudz īpašs, bet šoreiz tas bija kaut kas vēl no augstakām matērijām. Bet bez kaifošanas vēlos pacīnīties, tāpēc nākamajos gados šis ir priotitāšu sarakstā 35km un kas zina, kas vēl..

Nākotnes plāni: Šoreiz paliek nemainīgi. Taisnais 42km un Patriots ~24km.
Gatavošanās norit pēc plāna, SKM ir noskriets, pie tam neslikti un nākamajā dienā piemesti papildu 15km mierīgā režīmā. un Nedēļu iepriekš sapārotie 20+20km ienāca bankā kā mīļie, kur abus skrēju pa pakalniem. Līdz ar to šobrīd 2 nedēļu mini Taper režīms.