Nepagāja liels laiks, kopš pēdējā bloga ieraksta, kad jau ierakstu prasījās koriģēt. Konkrēti, papagaiļa apņemšanos skriet SKM 36km pēc vairālu gadu pārtraukuma.
Man domas mēdz mainīties strauji, bet lēmums mainīt distanci bija pēkšņs pat man. Kā motivācija nostrādāja SKM trašu shēmu publikācija. It kā nekā neparasta un arī kāpumu metru summu sasniedzot 4 zīmju ciparu nav nekāds lielais pārsteigums. Vairāk par dinamiku, kāpumu summa pa gadiem SKM ir tikai pieaugusi un šobrīd vidējai distancei pārsniedz 1600 metrus, kas nozīmē, ka ar maniem treniņiem un gatavošanos salīdzinoši plakanajam maratonam ir bijis krietni par īsu. Sevi jau izaicinājumu maratonā pietiekami, lai pat neapsvērtu 2. izdzīvošanas tipa piedzīvojumu mēneša laikā. Pie tam 14km ar saviem 700 metriem man būs pietiekami interesanti. Labprātāk gan skrietu apli B 21km ar 800+ metriem. Bet kā ir tā ir, savas cīņas ir jāizvēlas prātīgi. Man uz SKM ir lieli plāni nākotnē, bet tagad ir jāiemācās, ka viss prasa laiku. 36km nākamgad ir principa jautājums.
Bez distances maiņas SKM plānos tika ieviestas arī lielākas korekcijas- nepiedalīšanās Valmieras pusmaratonā. Neesmu pētījis, bet iespējams, pirmo reizi izlaists 7 gadu laikā. Lai gan atjaunojos pēc maratona diezgan ātri (patiesībā lēnu, bet jutos labi), tomēr kaut kas lika pārdomāt piedalīšanos un neriskēt, jo novērotās vasaras beigu problēmas lika domāt, ka nonākšana atpakaļ uz sacenšanās takas būs ilgtermiņa jautājums. ļaudis gan meļš, ka nākamajā rītā pēc diezgan izlaidīgas uzdzīves biju izvēlējies sveču gaismā un sēžot mīkstos krēslos skatīties WRX rallijkrosu ar vīna glāzi rokās. Un tikai tā starp citu padomāt, kā gan tiem skrējējiem aukstumā un lietū klājas Valmierā. Ko tikai cilvēki neizdomā.
Dalībnieku ziņā šis nav lielākais skrējiens Latvijā un pirmajā 100 niekā var iekļūt arī ja finišē pēc nedēļas. Man pašam grupā šis skrējiens beidzās kā 22. grupā (no 36) un 37. kopsummā (no 85). Pavisam labi, ja ņem vērā, ka tiešām šoreiz ievēroju savu apņemšanos: “Māri, nu aiziet, šoreiz pa lēno”. Tas arī sniedz jau otro apstiprinājumu, ka es pārāk psihoju skrienot mačos, kas rezultējās ļoti ilgā atkopšanās periodā, lielu lūzienu sacensību vidū un pret ieguldītajām pūlēm pavāju rezultātu. Rezultāti šogad nav bijuši slikti dažbrīd vidējais temps lūsī ir bijis konkurētspējīgs ar dažiem labiem bukiem, vai ne, Jāni? Tas gan neattiecas uz asfaltu, kopš Kuldīgas nav bijusi vēlme stāties uz pusmaratona starta līnijas, lai izbēgtu no kaunpilnas salīdzināšanas ar cīņubiedriem.
Cīņa sākās kā parasti spraigi, kāpjot pa Ziediņa kalnu, tik tālu viss forši un ir zināms, augšā ievilkt elpu un tad doties skrējienā. Šeit arī sākās pārsteigumi- ievilkt elpu īsti nesanāca, jo gandrīz uzreiz sekoja lidojums lejā ar papildu pārsteiguma elementu- trase, kur zāle bija garāka bija visnotaļ slapja, te nu bija sausais skrējiens. Un tad uzreiz augšā un tad lejā. Kā jau var noprast arī apņemšanās skriet vēl nav tikusi uz izpildi un tik drīz arī šī vēlme nepiepildīsies. Pirmie 3km apmēram pusstunda 5km 49 minūtēs, diezgan ievērības cienīgs temps, ja ar to saprot došanos mājās no tirgus ar pilniem iepirkumu saiņiem, bet ne skriešanas sacensībās. 6.km bija pāris simti metru skriešnas, yess. Ātrākais km gar Gaujas krastiem un kānieku tiltu tempā zem 6 minūtēm, kam pēc pagara un lēna kāpiena sekoja diezgan ātri 3km pēc kārtas. Cik nu ātri var paskriet, ja pirmajos 5km kājas jau dabūjušas pamatīgi trūkties. Pēdējā brīža trases korekcijas liek doties augšup pa kāpnēm blakus jaunajam serpentīnam, ceru, ka nomirstot un kāpjot pa debesu kāpnēm šādas mocības nav jāizcieš. Finišs SKM stilā, tipini lejā pa Ziediņa nogāzi, lai lejā apgrieztos un kāptu atpakaļ uz finišu. Lejupceļā jau izvēlējos visus iespējamos lamuvārdus augšupceļam. Uzmundrinātāji bija jautri, lai izmuktu no trāpīgiem komentāriem nācās nest savas miesas augšup cik vien ātri var, kā apstāšanās, tā komentāri birst kā sniega pikas. var arī šādi.
Kopumā SKM pieprasa cieņu pret distanci un pret dabu, ja to nav, tad distance to iedīda. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc šoreiz šāda distance un reizēm der mācīties no savas pieredzes. Ņemot vērā izvēlēto taktiku un pašsajūtu, jo biju atpūties pirms starta, jutos nodzīts fiziski, bet morāli biju gatavs skriet vēl un vēl. Šis bija tas, ko es kopš vasaras meklēju, izkaifot skrējienu no sākuma līdz galam, neraugoties uz grūtībām. Tallinā šo pabojāja paša nesagatavotība/pārcentība. Šis skrējiens man vienmēr ir bijis nedaudz īpašs, bet šoreiz tas bija kaut kas vēl no augstakām matērijām. Bet bez kaifošanas vēlos pacīnīties, tāpēc nākamajos gados šis ir priotitāšu sarakstā 35km un kas zina, kas vēl..
Nākotnes plāni: Šoreiz paliek nemainīgi. Taisnais 42km un Patriots ~24km.
Gatavošanās norit pēc plāna, SKM ir noskriets, pie tam neslikti un nākamajā dienā piemesti papildu 15km mierīgā režīmā. un Nedēļu iepriekš sapārotie 20+20km ienāca bankā kā mīļie, kur abus skrēju pa pakalniem. Līdz ar to šobrīd 2 nedēļu mini Taper režīms.
