Noskrien Ziemu, ieskrien pavasarī

Māris DKomentēt

Sacensību rīts iesākās ar mānīgi patīkamu un saulainu laiku, kas vēlāk palika drēgns, motivāciju skriet tas nemazināja, jo uz pēdējo posmu pamodos ar patīkamu motivāciju paskriet un izbaudīt dienu. Pa ceļam jāpaķer komandas biedri no DUSa, par kuru vienojāmies iepriekš, bet nenorunājot adresi, kas zinot degvielas staciju izplatību Rīgā, bija mazliet neapdomīgi un dumji, jo rezultātā viens otru gaidījām katrs savā tilta pusē.


Sacensību stratēģija šoreiz kā Priekuļos- startēt no beigām, izbaudīt skriešanu un sevi padzenāt nedaudz ar tempu. Sākums sanāca lēns un smagnējāks kā gribējās, jo un daudz lēkāšanas ārpus takām apdzenot, jo kājas jau no sākuma pieprasīja ātrāku tempu, bet jau biju iesprūdis starp nesteidzīgākiem skrējējiem. Ar nelielu čakaru pirmā apļa pusē nonāku starp līdzīgā tempā skrienošajiem un turpinu vienmērīgi doties uz starpfinišu.


Otrais aplis ātrāks par pirmo, lai gan spliti to neuzrāda, biju aizmirsis ūdeni mājās, tāpēc nolēmu, ka prātīgi būtu apstāties padzerties no vairāk kā vienas krūzes un paņemt arī kādu labu un izsmalcinātu uzkodu (rupjmaize, šampinjons, un siers uz kociņa, starp citu, izcila ideja, jo vairākas garšas kopā un ātri apēdama), pārējā trase daļa tukšāka, līdz ar to veiklāk izskrienama.


Degviela sāka beigties tikai trases pašos pēdējos kilometros, varēju atļauties tempu nost nemest un izciest līdz galam. Kopumā- turēju nedaudz šī brīža kondīcijai grūti, bet turamu tempu, tikai nedaudz lēnāku kā Kuldīgā, jo nelīdzenāka trase un arī garāks gabals, ko nesties.

Par ziemas skriešanas sezonu kopumā: tā sākās ar garāku pusaktīvas atpūtas pauzi saprotot, ka kopumā vasaru var vērtēt kā labu dzīves mācību stundu un rezultātos samērā bezcerīgu, sevišķi galvenajās sacensībās maratonā un pusmaratonā. Bezcerīgs varbūt pārāk skaļi teikts, jo šī jēdziena definīciju jau kuro sezonu pārraksta kāda vārdā nenosaukta sporta veida komanda ar ārzemju kapitālu. Tik traki man arī negāja.

Pārmaiņas pēc individuāli un pa kluso paskriet neizdevās, jo tiku piespiedu kārtā ierakstīts komandas rindās Noskrien Ziemu seriālam un nu nācās pirmo posmu izskriet jau kā komandas sastāva dalībniekam- Trase nebija ļoti grūta, skrēju šoreiz mierīgi ne uz ko necerot, bet bija ok.

Pēc tam pēcoperācijas pauze ar lēnu treniņu atsākšanu un svara kontroli. Sāku trenēt ātrumu un to atjaukt ar mierīgiem skrējieniem pa vidu ņemot kārtīgas atpūtas pauzes, kas deva diezgan ātru rezultātu Kuldīgā- temps krietni ātrāks par veselu minūti uz kilometru, vieta grupā apmēram tāda pati, bet es to uzskatu par progresu, jo, lai saglabātu vietu nācās skriet krietni ātrāk, bet treniņos biju pavadījis tikai apmēram mēnesi, pie tam uz samazinātu kilometrāžu.


Pēdējais posms- garākā distance, ar līdzvērtīgu tempu Kuldīgai un kāpiens par 10 vietām vecuma grupām un mazliet vairāk vietām kopumā. Sezonā grupā pa vidu. Patiesībā galīgi nav slikti, jo īsti uz rezultātu nebiju skrējis, bet centos skriet komfortabli grūtā tempā. Pa lielam ar saprātīgu režīmu esmu atpakaļ, kur biju vasaras vidū pēc daudziem treniņiem un sacensībām, tas nozīmē, ka saprātīgi turpinot un lēnu pieliekot slodzi varu saskriet daudz vairāk un ātrāk.


Un laikam viena no emocionālākajām atziņām- man šis seriāls iepatikās. Pirmo sezonu laikam neskrēju vispār un tad nākamajos gados pēdējos ziemas posmus izskrēju kā gatavošanās sastāvdaļu pavasara maratoniem. Latvijā jau ir tā daudz skrējienu, tāpēc biju skeptisks vai tiešām ziemā vēl vajag vienu seriālu, bet tagad man pašam atbilde atradās, ka ir vieta gan un mani tā ziemas skriešanas atmosfēra uzrunāja. Tomēr kaut kas citādāks- iespēja arī tukšajā periodā izbraukt uz pusi dienas ārpus mājas un apskatīt vietas, kur neesi bijis vai iepazīt vairāk kādreiz apmeklētās no cita – taku un krūmu skatu punkta. Izskatās, ka rudenī manā ziemas darāmo sarakstā nākamos posmus atzīmēšu nevis kā “diez vai”, bet kā “ļoti iespējams”.


Kas jāatzīmē, biju samērā precīzs savā prognozē par komandas sniegumu- ieguvām 19. vietu, kas bija manā prognozētajā diapazonā. Komandai, kas veidota no nejauši savāktiem cilvēkiem, nav slikti- apmēram pa vidu.

Postscriptum.


Par Liktensdārzu- Sanāca beidzot iepazīties ar šo veidojumu klātienē. Nekādas ilūzijas vai lielas cerības neliku, bet nepameta sajūta, cik ļoti mākslīgs tas ir. Milzīgais uzbērums un betona saieta nami Daugavas krastā nav tā lieta, ko es iedomājos kā latvisko dzīvesziņu. Apkārt tik daudz vēstures, bet šī izskatās kā tāds piektais ritenis. Visa kā salikums no Sibīrijas mātēm līdz Hirosimas miera akmeņiem, sponsoru bruģa aleja un mākslīgs zemes uzbērums pie paša ūdens. Man, protams, ir skaidrs, ka nekas tur nav pabeigts, bet neceru, ka uzauguši koki un piekārtotas takas manās domās kaut ko mainīs.


Sezonas atklāšana šobrīd uz lielas jautājuma zīmes, abi plānotie pasākumi var tikt atcelti, no kuriem Berlīne, izskatās, ka puslīdz skaidrs, ka nebūs. Tas nozīmē, ka šogad pusmaratoni nespīd, bet ir opcija Vilka distancei augustā (5 mēneši laiks trenēties) un maratonam septembrī, viela pārdomām, laika izlemšanai aptuveni nedēļa vai divas.

Neziemas sezona – Noskrien Ziemu Kuldīgā

Māris DKomentēt

Ir vietas un notikumi, kas ir īpašāki par citiem. Kuldīga ir vieta no kurienes es nāku, tāpēc viesošanās šajā pusē vienmēr paliek vairāk atmiņā. Vieta ar interesantu vēsturi, skaistu arhitektūru un daudziem notikumiem. Dažreiz rodas iespēja arī šeit uzskriet, kas nozīmē apvienot gan viesošanos, gan nodarboties ar savu mīļākovaļasprieku. Sacensībās un treniņos sanāk uzskriet tāpat, bet šoreiz viss nedaudz, bet tomēr citādāk.


Skriešana ziemā, kas nav ziema nekāds liels jaunums nav, līdz ar to šo varētu ierindot vēla rudens skrējiena kategorijā. Venta gan bija pacentusies piespiest organizatorus pievīlēt trases garumu, kas rezultējās ar trases saīsināšanu pat 2 reizes. Kopumā viss Mārtiņsalas posms tika izņemts ārā, varbūt, ka labi, ka tā. Iespējams, organizatoriem būs motivācija kādreiz nokārtot šeit rēķinus un uzrīkot skrējienu vēlreiz, kur neatteikšos piedalīties. Šī bija otrā reize, kad Kuldīgā skrienu kaut ko citu bez pusmaratona, bet pirmā reize rudensziemā.


Pirmo reizi mūžā veicu trases izpēti izbraucot un apskatot galvenās trases vietas, nepaļaujoties tikai uz atmiņu par vietām, bet arī novērtējot, kādi iespējamie laikapstākļu nedarbi gaidāmi. Parasti ļaujos organizatoriem pārsteigt sevi, bet tā kā vēlējos noskriet pēc iespējas labi savām šī brīža iespējām, izvēlējos tomēr kājas iepazīstināt ar nākamās dienas pārbaudījumiem. Patiesībā noderēja, jo ļāva salikt pa plauktiem spēles plānu, kur dzīties un kur turēt mierīgāku tempu. Ar šādu plānu galvā, spēkus varēju tērēt vienmērīgi visa skrējiena laikā.


Sacensību rītā stiprs vējš un slikta pašsajūta, pie tam vēlāk radās aizdomas, ka vispār esmu skrējis ar temperatūru. Ar taktiskā plāna īstenošanu veicās kā parasti- ievēroju aptuveni, bet kopumā labāk kā citas reizes. Sākumā netrakoju, sprinta etapā uzskrēju pēc iespējas ātri un tad tālāk kruīzā pārējo daļu līdz starpfinišam un otro apli mierīgi pēc sajūtām. Sprinta iesākums sanāca vājš, jo priekšā uz takas 3 skrējēji blakus, minstināšanās maksā laiku- rezultātā 1:52 uz ~450 metriem. Nav slikti tāpat. Tālāk pamanījos tempu nenomest līdz pirmā apļa beigām un tūlīt pēc kontrolpunkta nācās manīt, ka “sūds vien ir no tiem kāpumiem” liek augšstilbiem sākt žēloties par grūto dzīvi. Otrā aplī brīžiem zuda ātrums un kļuva grūti noturēt vienmērīgu tempu, bet domas no skriešanas grūtībām novērsu izpētot savas bērnības apkaimi, pie kam sanāca divreiz skriet gar savām bijušajām mājām.


Finišā 1 stunda un 24 minūtes un laikam 6 sekundes. Sagurums, bet priecājos par sasniegto. Pēc tik garas nemotivācijas un skriešanas pauzes diezgan lēni sāku atgūt formu. Šī brīža sasiegums ir ok, ja skaita to, ka ar visu to, ka šobrīd skrienu arī produktīvos treniņus, kopumā daru mazāk nekā iepriekš. Progress ir un būs, taču uz Berlīnes pusmaratonu ar esošo būs par īsu, lai uzlabotu PB, turklāt Garmin Coach plāns ir pārāk tehniski neelastīgs, līdz ar to man nav ieskaitījis pēdējos 4 skrējienus un ir samazinājis slodzi. Nomainu uz līdzīgu plānu, bet ar vairāk tempa, ne ātruma skrējieniem.


Viens no sacensību high-light varētu būt tas, ka mani pirmajā kilometrā 2x gandrīz nonesa no kājām paša komandas biedri. Ozols šķērsām skrienot pāri ielai ienesās kājās, tā, ka knapi izvairījos un tūlīt pēc tam gandrīz sabuktējos ar Dzintaru. Sacensībās draugu nav, ir tikai konkurenti🙂


Pasākumam lieku 5 no 5 ballēm. Bija labi noorganizēts, atmosfēra man patika un trase bija ok, bet šeit vieta ir uzlabojumiem un līdzīgus skrējienus varētu mierīgi uzrīkot vairākās vietās ar dažādām trasēm ar to pašu iespēju nodrošināt siltu sacensību centru.

Vienu Taisno negribi?

Māris DKomentēt

Alternatīvais virsraksts šim ierakstam būtu Breaking2. Šoreiz ne laiks, bet skaits. 2 maratoni ne tikai 2 gadu laikā, pat ne vienā, bet 5 nedēļu laikā pēc tam, kad tikai ik pāris gadus esmu spējis sevi pielauzt noskriet 42km. Lai arī man gāja kā pa celmiem Tallinā, tomēr saņemšanās uzreiz to visu pasākumu atkārtot pēc tik īsas pauzes ir pārsteidzoši pat man pašam.

Ir arī pietiekami daudz citu distanču ko skriet, piemēram pusmaratoni vai alus jūdzes, vai alus distance bez jūdzes. Skriet tik garas distances ir diezgan mokošs pasākums pie tam pieprasa zināmu laiku un resursus, lai sagatavotos. Kāpēc man to vajag domāju noskaidrot nākamajās sezonās, kad, iespējams, skriešu vēl garākas distances. Viennozīmīgi, ka pēc Taisnā maratona man ir pavisam cita pēcgarša un šo smeķi jau es jutu pēc Tallinas, bet pavisam mazliet. Un tas ir tas, par ko man bija bažas iepriekš, ka tikai neiepatīkas. Pabūt ar sevi vienatnē nekurienes vidū, saņemt uzmundrinājumu no malas atbalsta punktos, tas uzvelk un pavisam pozitīvā veidā. Protams, ka arī šeit bija daudz tiešu un netiešu norāžu uz trūkumiem manā esošajā sagatavotībā, bet šoreiz tas nāk līdzi ar motivāciju trenēties, nedaudz vairāk, bet daudz gudrāk. Tālāk jau redzēsim, kur mani kājas un neapdomīga pieteikšanās kādiem mačiem aizvedīs. Virziens šobrīd iezīmējies ir skaidrs- pētīšana. Mazi, interesanti un izaicinoši pasākumi, kuros neesmu sen vai nekad bijis, bez ļaužu masām un ar potenciāliem pārsteigumiem.

Pamodos diezgan agri no rīta un ārā gāza lietus. Aptuveni tajā brīdī vajadzēja startēt dubultmaratona distances veicējiem. Veiksmi, tumsā kad lietus gāž un šaurs ceļš jāveic esot jau no paša sākuma esot pilnīgi slapjam, deva motivāciju ielīst atpakaļ zem segas un vēl pusotru stundu pasnaust un izbaudīt siltumu. Nebija garantijas, ka pašam šis nebūs jāizbauda uz savas ādas, bet tikai gaismā. Sacensību centrs sagaidīja ar apmākušos laiku, dodot falšas cerības, ka skrējiens paietu bez lietus. Tas bija māņu gājiens, jo diezgan precīzi ar instruktāžas uzsākšanu uznāca arī lietus. Grūtības sagādāja slapjums un relatīvi augstā gaisa temperatūra, jo grūti saprast, kā ģērbties. Pieturoties pie principa, ka vienmēr jau var noģērbties, atstāju garās bikses un plāno jaku. Protams, ka bija par karstu.

Oficiāli starts tika dots Suntažu bijušajā dzelzceļa stacijā, bet tehniski laika kontrole tika padota kādu km tālāk jau mežā. Pirmie 7 km samērā ātri, nedaudz virs plānotā tempa. Skrienas raiti uz priekšu, bet jūtams, ka paliek karsti un arī pulss ir augstāks nekā treniņos. Skrējēji diezgan ātri izretojas un es kopā ar kādu kungu pāris kilometrus skrienu kopā, bet tad es atraujos un turpmāk skrienu viens pats atbilstoši plānam. Man kā kā očkarikam stiprs lietus neiet pie sirds, jo, ja siltā laikā līst, tad pirmkārt salīst briļļas un ja salīst briļļas, tad tās mēdz aizsvīst. Ja briļļas ir aizsvīdušas diezgan loģiski, ka redzamība kļūst apgrūtināta. Finišēt priekšlaicīgi nomaucoties no kāda uzbēruma īsti manā sacensību darāmo sarakstā nebija. Par laimi drīz lietus beidzās un tuvojās pirmais kontrolpunkts. Ierados tajā cauri slapjš.

Kontrolpunktā fotografēšanās, silta tēja kola un uzkodas. Ātri tieku vaļā no slapjās jakas, nolemju garās bikses atstāt kājās, bija par siltu, bet tomēr vēlāk šo lēmumu nenožēloju. Nākamie 4 km līdz 18. km pagāja zvērā, galvā rēķinot sanāca jocīgi finiša laika un tad pamanu tikai, ka 2km vietā pēc kontrolpunkta esmu jau nodesojis vairāk kā 4. Nākamie km līdz 21.km nez kādu iemeslu dēļ bija besīgi, un tā arī turpmāk līdz finišam, viegli kilometri mijas ar pārdomu pilniem “ko es nafig te daru”.

Starp citu, kontrolpunkti sadalīja maratona distanci 3 daļās, atbalsta punkti bija izvietoti ik pa 14km + 1 extra punkts pie beigām. Man ļoti patika sadalījums, jo atstarpes pietiekami garas, lai izskrietos, bet pietiekami, lai uzņemtu papildu kalorijas tieši laikā. Tā arī galvā sadalīju pasākumu 3 skrējienos, nostrādāja lieliski.

Pusceļā tuvojos pusmaratonistu startam, kuri jau pulcējās uz starta līnijas. Es tātad biju skrējis tuvu plānam, jo šeit man bija jābūt dažas minūtes pēc pusītes starta, bet kāpēc “nestartēt” vēlreiz? Biju jau pārsimt metru attālumā un jau redzēju, ka starta plāksne tiek jau cilāta ziņojot, ka tūlīt sāksies laika atskaite, domāju, ka joka pēc jāpaskrien ātrāk, varbūt paspēšu. Kā tad, pāri dzelzceļa uzbērumam metas pāri briežu bars. Neesmu biologs, bet man šķiet, vai nav šis laiks aptuveni, kad briežiem ir pavasaris (if you know what I mean), tāpēc negribēju iejukt barā, lai kāds ragainis nepadomā, ka es cierēju uz briežu mātēm, piebremzēju un noskatījos kā cēlie streika gabali nozūd kokos un turpināju skriet . Tā nu nācās ierasties startā tieši pēc tam, kad visi devās distancē.

Ķert pusmaratonistus bija nedaudz stulba ideja. Lieki patērēju savus spēkus un kā rādās vēlāk daži skrējēji mani panāca un tos, kurus apdzinu pusdistancē, būtu noskrējis tāpat. Šī bija viena no retajām, bet tomēr kļūdām, kas ietekmēja pašsajūtu pēc 28. km kontrolpunkta. Pa ceļam uz to bija saaugušas jaunās egles, zaļas kā Slaimers no Spoku medniekiem. Reāllvides fotošops kur kāds izmantojis tikai saturation filtru. Skats diezgan episks.

Vēlāk par sevi lika manīt sāpes kreisās kājas potītes apvidū un arī augšstilbs lika manīt, ka varbūt pietiks ākstīties. Tā arī līdz finišam skrēju ar jūtamām sāpēm, kas lika brīžiem samazināt tempu un pāriet soļos. Nedaudz jau sajuka km, bet vienu brīdi bija jāskrien pa diezgan augstu uzbērumu, kuram abās pusēs bija novilkts elektriskais gans. Šeit bija zināms un apslāpējams kārdinājums apsēsties uz vada, lai saņemtu papildu enerģijas un uzmundrinājuma lādiņu, kurš noteikti man bija tajā brīdī nepieciešams.

Organizatori nemeloja, tas tiešām bija taisns maratons

Neliels, bet patīkams pārsteigums gaidīja 36.km, kur bija izvietots vēl viens extra pieturas punkts, kurā saimniekoja 2 dāmas, kuras aiz laba garastāvokļa, bet varbūt arī, lai sasildītos, lēkāja ceļmalā. Šo iespēju izmantoju, lai apstātos (es taču nepāriešu soļos atkal) un iestiprinātos. Ar vēl vienu skrējēju apspriedām, cik tad vēl līdz finišam palicis. Līdz šim pulkstenis rāda, kādu nepilnu km mazāk kā uz ceļa izvietotās zīmes. Mana teorija apstiprinājās, ka zīmes bija izvietotas no starta vietas, nevis no tehniskā starta, kas bija tālāk, līdz ar to bija jābūt 6km. Tā arī beigās sanāca. Jau 41.km beigās tālumā atspīdēja finiša telts, beidzot tas ir galā, tagad jau varēja uzskriet ātrāk un piemirst par sāpēm kājās, finišējot skaisti.

Skaists skrējiens, beigās viegli nebija, bet ne uz mirkli atšķirībā no vairākām citām sacensībām šogad, nebija domas par izstāšanos, daļēji, ka nebija īsti kur un, ka arī nebija vajadzības. Jutos noguris, bet pašsajūta bija laba, jo skrēju apmēram savā līmenī necenšoties pārlēkt pāri savam patiesajam līmenim.

Organizēts bija kvalitatīvi, atmosfēra bija lieliska, ne tikai gribētu šeit piedalīties, lai piebeigtu 84km, bet arī, lai izbaudītu viesmīlību un pozitīvo atmosfēru. Jau kopš ierados, varēja redzēt, ka cilvēki ir centušies (Šis ir nedaudz atšķirīgs jēdziens no atstrādāt, kas vairāk tuvs ir, ar pirkstu nerādīšu, kādam skriešanas pusmaratonu seriālam pēdējos gados, izņemot atsevišķus posmus). Šeit acīmredzams bija, ka cilvēkiem nav vienalga par to, ko tie dara. Pie tam ar nelielu skaitu cilvēku noorganizēt pasākumu, kas izstiepts 84km garumā ir ievērības cienīgs izaicinājums. Man patika trase, man patika mans tempa plāns, man patika laikapstākļi (pēc 14.km), man patika uzmundrinājumi un bagātīgi klātie uzkodu galdi. Tas ir tā kā tam jābūt un tas ir tas, ko es biju pazaudējis pēdējos gados- kaifu par būšanu tajā vietā un laikā, bet ir bijis lielākoties paša vainas dēļ.

Lietas, par ko padomāt- pulss (nav jau trenēts normāli, ja kas, bet činkstēt neaizliegsi). Lai arī nebiju gatavojies vispār uz šo skrējienu un kopš Siguldas ir bijis liels tapers ar palielinātu km sacensību nedēļā (gudrs plāns vai ne?) bija viena no retajām, kur ne reizi neuznāca doma par izstāšanos. Tomēr mazās būtiskās lietas, par ko piedomāju gatavojoties sacensībām nostrādāja. Dažas no tām: Psiholoģiskā gatavošanās, zināju jau kopš Tallinas (patiesībā kopš pirmā maratona dažus gadus atpakaļ), ka esmu nedaudz patizls ļoti garajās distancēs. Jau kopš pieteicos gāju uz mērķi izbaudīt procesu, izciest visu, kas jāizcieš un vajadzības gadījumā pāriet kaut soļos, bet izbaudīt, izbaudīt izbaudīt, nečinkstēt, nečinkstēt, nečinkstēt, un izdevās! Pateicoties reālistiskam un sabalansētam tempa plānam, finišēju nedaudz pirms plānotā laika. Beidzot gūts patiess gandarījums par paveikto. Acīmredzot ir jāpakāpjas nedaudz atpakaļ un jāpaskatās sev apkārt. Labi rezultāti neizpaliks.

Nākamie plāni- šogad Patriots, kuru mēģināšu skriet nedaudz tempā. Plānotais laiks atkarīgs no laikapstākļiem, bet vēlētos (ja ir tā kā rakstīts 22 km ar astīti) 2h00m ierakstīties. Pēc tam fokuss uz ēšanas paradumu maiņu un svara samazināšanu ar bāzes treniņu plāna uzsākšanu pēc krietnas atpūtas. Svara mešana tagad ir dienaskārtībā, jo starp maratoniem esmu strauji sācis uzresnēt un svara pieaugums neizskatās, ka šobrīd taisās apstāties.


Apbraucot ceļu remontus pie Bērzkroga, eksperimenta pēc izbraucu caur Priekuļiem, dabas skati likās iedvesmojoši, tāpēc ar lielu jautājumu zīmi, bet tomēr, ielieku Priekuļu NZ posmu savā kalendārā

SKM- Skaistie Kāpumi Mežā

Māris DKomentēt

Nepagāja liels laiks, kopš pēdējā bloga ieraksta, kad jau ierakstu prasījās koriģēt. Konkrēti, papagaiļa apņemšanos skriet SKM 36km pēc vairālu gadu pārtraukuma.
Man domas mēdz mainīties strauji, bet lēmums mainīt distanci bija pēkšņs pat man. Kā motivācija nostrādāja SKM trašu shēmu publikācija. It kā nekā neparasta un arī kāpumu metru summu sasniedzot 4 zīmju ciparu nav nekāds lielais pārsteigums. Vairāk par dinamiku, kāpumu summa pa gadiem SKM ir tikai pieaugusi un šobrīd vidējai distancei pārsniedz 1600 metrus, kas nozīmē, ka ar maniem treniņiem un gatavošanos salīdzinoši plakanajam maratonam ir bijis krietni par īsu. Sevi jau izaicinājumu maratonā pietiekami, lai pat neapsvērtu 2. izdzīvošanas tipa piedzīvojumu mēneša laikā. Pie tam 14km ar saviem 700 metriem man būs pietiekami interesanti. Labprātāk gan skrietu apli B 21km ar 800+ metriem. Bet kā ir tā ir, savas cīņas ir jāizvēlas prātīgi. Man uz SKM ir lieli plāni nākotnē, bet tagad ir jāiemācās, ka viss prasa laiku. 36km nākamgad ir principa jautājums.

Bez distances maiņas SKM plānos tika ieviestas arī lielākas korekcijas- nepiedalīšanās Valmieras pusmaratonā. Neesmu pētījis, bet iespējams, pirmo reizi izlaists 7 gadu laikā. Lai gan atjaunojos pēc maratona diezgan ātri (patiesībā lēnu, bet jutos labi), tomēr kaut kas lika pārdomāt piedalīšanos un neriskēt, jo novērotās vasaras beigu problēmas lika domāt, ka nonākšana atpakaļ uz sacenšanās takas būs ilgtermiņa jautājums. ļaudis gan meļš, ka nākamajā rītā pēc diezgan izlaidīgas uzdzīves biju izvēlējies sveču gaismā un sēžot mīkstos krēslos skatīties WRX rallijkrosu ar vīna glāzi rokās. Un tikai tā starp citu padomāt, kā gan tiem skrējējiem aukstumā un lietū klājas Valmierā. Ko tikai cilvēki neizdomā.

Dalībnieku ziņā šis nav lielākais skrējiens Latvijā un pirmajā 100 niekā var iekļūt arī ja finišē pēc nedēļas. Man pašam grupā šis skrējiens beidzās kā 22. grupā (no 36) un 37. kopsummā (no 85). Pavisam labi, ja ņem vērā, ka tiešām šoreiz ievēroju savu apņemšanos: “Māri, nu aiziet, šoreiz pa lēno”. Tas arī sniedz jau otro apstiprinājumu, ka es pārāk psihoju skrienot mačos, kas rezultējās ļoti ilgā atkopšanās periodā, lielu lūzienu sacensību vidū un pret ieguldītajām pūlēm pavāju rezultātu. Rezultāti šogad nav bijuši slikti dažbrīd vidējais temps lūsī ir bijis konkurētspējīgs ar dažiem labiem bukiem, vai ne, Jāni? Tas gan neattiecas uz asfaltu, kopš Kuldīgas nav bijusi vēlme stāties uz pusmaratona starta līnijas, lai izbēgtu no kaunpilnas salīdzināšanas ar cīņubiedriem.

SKM rīts iesākās ar daudzsološiem laikapstākļiem

Cīņa sākās kā parasti spraigi, kāpjot pa Ziediņa kalnu, tik tālu viss forši un ir zināms, augšā ievilkt elpu un tad doties skrējienā. Šeit arī sākās pārsteigumi- ievilkt elpu īsti nesanāca, jo gandrīz uzreiz sekoja lidojums lejā ar papildu pārsteiguma elementu- trase, kur zāle bija garāka bija visnotaļ slapja, te nu bija sausais skrējiens. Un tad uzreiz augšā un tad lejā. Kā jau var noprast arī apņemšanās skriet vēl nav tikusi uz izpildi un tik drīz arī šī vēlme nepiepildīsies. Pirmie 3km apmēram pusstunda 5km 49 minūtēs, diezgan ievērības cienīgs temps, ja ar to saprot došanos mājās no tirgus ar pilniem iepirkumu saiņiem, bet ne skriešanas sacensībās. 6.km bija pāris simti metru skriešnas, yess. Ātrākais km gar Gaujas krastiem un kānieku tiltu tempā zem 6 minūtēm, kam pēc pagara un lēna kāpiena sekoja diezgan ātri 3km pēc kārtas. Cik nu ātri var paskriet, ja pirmajos 5km kājas jau dabūjušas pamatīgi trūkties. Pēdējā brīža trases korekcijas liek doties augšup pa kāpnēm blakus jaunajam serpentīnam, ceru, ka nomirstot un kāpjot pa debesu kāpnēm šādas mocības nav jāizcieš. Finišs SKM stilā, tipini lejā pa Ziediņa nogāzi, lai lejā apgrieztos un kāptu atpakaļ uz finišu. Lejupceļā jau izvēlējos visus iespējamos lamuvārdus augšupceļam. Uzmundrinātāji bija jautri, lai izmuktu no trāpīgiem komentāriem nācās nest savas miesas augšup cik vien ātri var, kā apstāšanās, tā komentāri birst kā sniega pikas. var arī šādi.

Kopumā SKM pieprasa cieņu pret distanci un pret dabu, ja to nav, tad distance to iedīda. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc šoreiz šāda distance un reizēm der mācīties no savas pieredzes. Ņemot vērā izvēlēto taktiku un pašsajūtu, jo biju atpūties pirms starta, jutos nodzīts fiziski, bet morāli biju gatavs skriet vēl un vēl. Šis bija tas, ko es kopš vasaras meklēju, izkaifot skrējienu no sākuma līdz galam, neraugoties uz grūtībām. Tallinā šo pabojāja paša nesagatavotība/pārcentība. Šis skrējiens man vienmēr ir bijis nedaudz īpašs, bet šoreiz tas bija kaut kas vēl no augstakām matērijām. Bet bez kaifošanas vēlos pacīnīties, tāpēc nākamajos gados šis ir priotitāšu sarakstā 35km un kas zina, kas vēl..

Nākotnes plāni: Šoreiz paliek nemainīgi. Taisnais 42km un Patriots ~24km.
Gatavošanās norit pēc plāna, SKM ir noskriets, pie tam neslikti un nākamajā dienā piemesti papildu 15km mierīgā režīmā. un Nedēļu iepriekš sapārotie 20+20km ienāca bankā kā mīļie, kur abus skrēju pa pakalniem. Līdz ar to šobrīd 2 nedēļu mini Taper režīms.

Tallinas maratons 2019

Māris DKomentēt

Maratons manā prātā ieņem pavisam nelielu, bet pietiekami svarīgu vietu, lai par to ik pa laikam aizdomātos. Un aizdomāties es mēdzu diezgan daudz par dažādām lietām. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc no aizdomāšanās līdz skriešanai esmu līdz šim ticis 3 reizes. No otras puses, maratons nav tā lieta, ko noskriet kā rīta treniņu pēc piena uz veikalu (vai vakara intervālus uz veikalu 21.54), skrējienam ir jāgatavojas un līdz šim esmu pamanījies sacensības izvēlēties sev ļoti neizdevīgā laikā, līdz ar to mēģinājumu skriet maratonu ir bijuši kopā vismaz divas reizes vairāk kā noskriets. Šī vasara aizgāja Lūša zīmē un to izmantoju kā bāzi, lai skrietu maratonu. Tā bija lieliska, bet mazliet stulba pieeja. Lielākā kļūda bija bija izvēlēties vairākus smagus skrējienus pēc kārtas un pārkarst, kā rezultātā taper periods sākās pārāk savlaicīgi. Kājas bija pateicīgas, bet forma bija kritusi un kopā ar zināmām nelielām veselības niansēm lika izbaudīt piedzīvojumus Tallinā.

Pirmos 2 maratonus startēju Rīgā ar rezultātiem 4:12 un 3:45. Rīgā startēju kopš 2009. gada, kad sāku ar ~5km, bet tieši maijs ir vienmēr bijis tas mēnesis, kur mani rezultāti nav bijuši labi vai nākuši ar lielām mokām, līdz ar to pēc 10 gadiem ņēmos prātā un kamēr tieku skaidrībā ar pavasara skrējieniem nolēmu debitēt Igaunijā rudenī ar atgriešanos 4+ stundu klubā ar rezultātu 4:03. Šoreiz rezultāts ir vienaldzīgs un esmu priecīgs, ka vispār tiku līdz finišam.

Nedaudz par pasākumu. Tallinā piedalījās ap 21 tūkstotis skrējēju, no kuriem maratonu skrēja 2159 un pusmaratonu 3388. Salīdzināšanai Lietuvā tajā pašā dienā maratonu skrēja 856 un pusmaratonu 1821 dalībieki. Šiem abiem skrējieniem IAAF zīmes nav piešķirtas. Kas ir interesanti, un atsevišķas izpētes vērts temats, Rīgas maratona statistika. 42.2km 2292 un 5678 (jā, aizdomīgs cipars) reģistrēto dalībnieku. Statistiku paķēru no dažādiem avotiem un precizitāti nepārbaudīju, jo ideja šeit skaidra ir tāpat. Sen jau vienīgā bronzas zīmes Baltijā un vienīgā zelta maratona īpašniece Ziemeļeiropā uz galveno sacensību disciplīnu savāc tikai knapiem 6% vairāk dalībnieku, kā Igaunija. Nedaudz labāk Rīgai veicas ar pusmaratonistu piesaistīšanu, nemaz nerunājot par mazajām 6 kilometru “maratona” distancēm. Varbūt tiešām cipari jāpārbauda.

Pats sacensību rīts iesākas, vai pareizāk sakot, vakardiena vēl nav īsti beigusies, ar ļoti dīvainu pašsajūtu. Gulēts ir gandrīz nemaz un liekas, ka vēl ir sestdienas vēls vakars. Fiziski pats jūtos vājš un prātā ir viss, kas nav saistīts ar skriešanu Arī vēders sūtīja signālus, ka tieši šodien gan nekā nebūs no skriešanas, bet tā izrādījās viltus trauksme, jo vēders ar savu uzdevumu no visām manām ķermeņa daļām šajā skrējienā tika vislabāk galā un apstiprināja manu pieņēmumu par to ko sacensībās ēst un kā uzdzert. Attā, šķidrās želejas.

Līdz uzvarai pietrūka pavisam nedaudz, jeb nedaudz vairāk kā pusotra stunda. kopumā no ap 2100 finišētājiem sasniedzu 1181. vietu (grupā 473. vieta no cik, nezinu, jo kauns skatīties), pie normāliem apstākļiem būtu noskrējis arī pēc plāna 3:45. Bet tā kā vienīgais mērķis bija izdzīvot, rezultāts patiesībā nav nav slikts. Pēc 21.1km biju vēl TOP 1000. Ēšanas taktika, nostrādāja vairāk nekā labi, ja ņem vērā, ka biju tikai veicis apšaubāmas kvalitātes iepriekšējo kļūdu analīzi un teorētiskus aprēķinus kā vajadzētu darīt. Ar aprēķiniem man kā ciparu cilvēkam veicās tīri labi un arī kādreizējo vēdera nelaimju pārskatīšana deva vēlamos rezultātus par spīti tam, ka nesanāca ne reizi to visu pamēģināt treniņā. Noderēja iepriekšējā maratona pozitīvā pieredze. Interesanti, ka kopš tā laika treilos, kur esmu pavadījis sacensībās 3 un vairāk stundas nav nekā ļoti labi veicies, brīžiem iznākums ir bijis sūdīgs (2 sacensībās pēc kārtas diezgan tiešā nozīmē, tāpēc tualetes papīrs ir manā obligātā ekipējuma saraksta top 10) Par to liecina, ka par spīti visam lielākais un smagākais lūziens atnāca ap 36-38.km. Tempa kritiens smagākais sanāca jau uz 35.km, bet tur lielākā bremze bija pašsajūtas saglabāšana.

Skrējiens kā tāds likās “alternatīvs” un nedaudz īpašs kopumā. Jau ar brīdi, kad skrējām cauri ostas teritorijai, sapratu, ka ar pilsētu ielu skrējienu šeit daudz darīšanu nebūs un man likās vienu brīdi, ka skrējiens varētu beigties Hāpsalu vai pie prāmja pārceltuves uz Saaremaa salu. Šis no līdzības ar Kuldīgas pusmaratonu, kur Pārventas posms ar gadiem kļūst garāks un garāks, ka man ir aizdomas, ka tas kādreiz kļūs par Kuldīgas-Rendas pusmaratonu, jo tajā posmā attālums ir kaut kur 20+km. Tā arī bija, skrējiens vijās caur industriālajiem rajoniem, Tallinas “Mežaparku” un par pārsteigumu ar ZOO (pārsteigums, jo īsti vīri trases aprakstus nelasa). No sākuma pat nevarēja saprast, ka tas ir zoodārzs, kam skrienu cauri, dzīvnieku klātbūtni nodeva to pārstrādātās pārtikas aromāts. Bet par sevi lika manīt lācis, kura būris atradās tieši trases malā. Lai gan man tajā brīdī bija citas problēmas, lācis pacentās, lai viņa klātesamību pamanītu visi- tas ar ķepām lauza vaļā krātiņa durvis. Veiksmes gadījumā viņam būtu bijusi iespēja izvēlēties kādu no daudzajiem maratonistiem. Maltīte būtu pasīksta, bet veselīgi barota. Skati uz jūru ap 25.km un nedaudz treila sajūtas pirms tam iedvesmoja skriet tālāk. Dzirdēju atsauksmes, ka piejūras posmā pusmaratonistiem bijis pašauri, it sevišķi, kad maršruti krustojās ar ātrākajiem maratonistiem.

Līdzjutēji. Fantastika. Te nav ko pielikt. Atmosfēra bija lieliska un tā dzina uz priekšu. Man drīzāk gribējās nomirt, nevis finišēt, bet līdzjutēju un skatītāju centība iedvesmoja. Pēc finiša pinkšķēt sagribējās, nevis no sevis mocīšanas, bet no tā, ka atmosfēra bija tā, kas mani aizvilka līdz galam. Ironman meitenes un puiši, atsvaidzināšanās punktu brīvprātīgie, mūzikas punkti. Viss bija forši. Rīgā lielās skatuves ir iespaidīgākās un skaļākas, bet šeit kaut kā vairāk izdevās noķert to īsto maratona sajūtu pat ja man tajā brīdī vairāk gribējās ielēkt jūrā.

Nākotnes plāni.

Šobrīd svarīgākais ir atjaunoties pēc maratona šausmām un pozitīvi skatīties uz priekšu. Iespējams, ka distances var mainīties pašsajūtas un veselā saprāta iespaidā. Bet rudens ir mans laiks un šādi aizmirsīsies arī karsto skrējienu bēdas.

Tuvākie plāni ir sekojoši Valmieras maratona skrējiens (21km vai 12km aka 10k recovery), plānots būt pilsētā nedēļas nogalē, tāpēc izmantošu iespēju izbaudīt tuvojošos rudeni ar vieglu skrējienu zem 2:00, kas būs arī mans 39. pusmaratons. Uz 40. nākamgad vajadzētu kādu labāku rezultātu.

SKM septembra beigās mani gaidīs 36km garā distancē, kuru plānoju skriet lēnām un prātīgi- iekļaujoties iepriekšējo rezultātu robežās nedaudz zem 5 stundām. Raid.lv

Došu iespēju interesantam skrējienam “Taisnais” taisnais.lv 42km distancē, kuru plānoju skriet pastaigas tempā. Pirmais treila maratons mūžā- galvenais mērķis ir pabūt ar sevi vienatnē un padomāt un izdomās domas. Dalībnieku skaits drīzākais nebūs milzīgs (kas manā skatījumā ir liels pluss šajā gadījumā), līdz ar to vismaz daļu no sacensībām skriešu pilnīgi viens. Sportiskais mērķis ir noskriet mierīgi, jo arī šo skrējienu izmantošu kā atskaites punktu nākošajiem mērķiem. Nākotnes plāni ir lieli.

Sezonas noslēgums tradicionāli Patriotā. Pavasarī biju izlēmis neskriet, bet ar šo skrējienu dienu pēc dzimšanas dienas vēlos noslēgt šo skriešanas sezonu. Šo varētu uz rezultātu, bet neskrienot uz pilnu jaudu.

Skrējieni ir daudz un gari, bet šobrīd galvenais ir sajust atpakaļ skriešanas prieku, izbaudot apkārtni un pasākumu atmosfēru, to sevi nodzenot vasarā biju pazaudējis.

Jāni, labs nāk ar gaidīšanu, tāpēc teksts garāks, lai vari palasīt 🙂