Māris raksta

Šogad ilgi bija jāgaida ne tikai līdz vasaras sacensību sezonas atklāšanai, bet arī līdz pirmā skrējiena finišam. 31 kilometrs šoreiz prasīja tieši 5 stundas un 11 minūtes. Gara diena. Protams, ka bija iespējas atklāt sezonu ātrāk, kaut vai tepat kaimiņos  igauņi  pasākumus  sāka organizēt nedaudz pirms kaut kas sāka notikt Latvijā, bet īsti steigties ne sacensībās ne arī uz sacensībām plānos nebija.

Daibē uzstādīt personiskos rekordus īsti darāmo darbu sarakstā nebija, pirmkārt jau laika prognožu dēļ, kas piepildījās par visiem 100% ar neciešamo karstumu un arī trases sarežģītības pakāpe, ko jau dabūju nogaršot pagājušajā gadā. Šeit vienīgais mērķis bija izdzīvot un tikt līdz finišam uz savām kājām, nevis orgu transportā, vai sliktākā gadījumā dzeltenajā busiņā ar zilajām gaismiņām. Sākumā  uz papīra tika pāris optimistiski tempa scenāriji uzmesti gadījumam, ja ir lielā skrienamā diena, katram gadījumam. Skriešana uz ātrumu laikam nebija arī prātā trases orgiem projektējot trasi, šķiet, ka tās dizains tika veidots tā, lai ietu pāri absolūti visiem  kokiem kas pēdējos gados ir krituši vai nozāģēti Dalbes apkārtnē.

Kopumā jāsaka, ka tika gaidītas grūtības un šīs cerības tika pārspētas par visiem 200%. Mans pašvērtējums par savu sniegumu šajā Dantes neaprakstītajā elles lokā ir visumā pozitīvs,  biju gatavs psiholoģiski, un arī fiziski tikt galā ar karstumu, ilgo laiku un lēno tempu. Beigās biju izsmelts līdz pēdējam, taču finišā spēju ietipināt ar izcīnītas uzvaras sajūtu. Kā bonuss nāca dažas atziņas un novērojumi, starp tiem, secinājums, ka no Daibes purviem esmu izskrējis ar nedaudz citādāku redzējumu par skriešanu, motivāciju un ko tuvākajā laikā redzu sevi darām. 5 stundas ir pietiekams laiks, lai pārdomātu dzīvi, sevišķi pēdējā stunda, kas bija pati garākā sacensību laikā. Neiztika arī bez tradicionālā “ko es šeit daru un kas man te ir pazudis” apcerējuma, kad kājas un pats esi sausā, bet līdz aukstam alum ir tikpat tālu kā rīdziniekiem līdz Marsa parkam.

Piedzīvojumos mūs palaida 10 no rīta, kad gaiss jau bija manāmi iekarsis. Ar Artūru izvēlējāmies drošu stratēģiju nepārcepties augsta tempa dēļ un startēt no beigām. Šī ideja  labi nostrādāja skrienot Noskrien ziemu posmos, kad sāku kopā no lēnākā gala un pēc iespējas ķēru priekšā esošos. Rezultāts varbūt nedaudz sliktāks, bet ar garantiju neizsmeļ sevi pirms beigām (pie tam pārāk ātri uzsākot un izšaujoties pārāk agri pirms beigām nesusi man diezgan daudz mācību iepriekš). Šoreiz startēt no beigām nebija tik vienkārši, jo šādu taktiku izvēlējās arī citi skrējēji, kas nozīmēja pie starta līnijas dažus skrējējus, bet pārējie cenšas neuzkrītoši nostāties viens aiz otra mugurām. Tā kā drosminieku šodien nebija tūkstošiem, tad  tomēr izdevās atrast vietu beigās doties ceļā. Uz pirmām apdzīšanām nebija ilgi jāgaida un pirmie apdzenamie jau paši piedāvājas palaist garām. Saprātīga rīcība, ko pats arī izmantoju šajā reizē, jo šaurās takās dzīties uz priekšu, kad kāds “spiež” tempu aizmugurē nebūtu gudri, sevišķi, ja tāds karstums.

Sākumā šur tur nedaudz var uzskriet, bet krietni mazāk kā citos taku skrējienos.  Diezgan ātri top skaidrs, ka temps drīzākais būs ap 3:30-3:45 stundām. Ir ok. Daudz kritušu koku, kāpumi ir daudz, bet īsi. Pēc garajiem treniņiem  Ogrē un Siguldā liekas ņemami, bet tāpat nogurdinoši. Pēc pirmās stundas skaidrs, ka temps kā Siguldā, bet uz mazākiem kāpumiem liecina, ka šis skrējiens ieilgs un būs kā minimums 4 stundas garš un šī noteikti nebūs pēdējais finiša laika pārrēķins. Pie tam pa laikam brienamie gabali līdz cauri dubļiem tempu galīgi nemaz nepaātrināja. Lielākais prieks bija uz takas atstāta bļoda ar aukstu ūdeni. Nezinu, kas to tur bija atstājis, bet tas nāca kā svētība no debesīm. Noskalot rokas un atvēsināt galvu, tas bija tas, kas vajadzīgs. Pēc atsvaidzināšanās  turpinām nesteidzīgi klīst pa iezīmētajām takām vai nu to, ko var nosaukt par taku. Ik pa laikam bilžu vietas parādās, bet gribas saudzēt enerģiju un pat negribas vilkt telefonu no kabatas ārā.

Pēc 2 ar kaut ko stundām, pirmais un vienīgais kontrolpunkts ir sasniegts, un bez steigas tiek uzpildīts ūdens, pagaršotas uzkodas un iztīrītas kabatas no liekās želeju taras. Karsti kā ellē, bet nav tik traģiski, lai neturpinātu uz priekšu. Likās, ka smagākais ir garām un vajadzētu būt tālāk jau posmiem, kur varētu arī uzskriet.  Kopumā sagurums ir jūtams, bet par došanos uz priekšu sajūta ir optimistiska. Optimisms gan pazuda jau pēc 30 metriem no kontrolpunkta, kad ieraudzījām tās šausmas, kas mūs gaidīja aiz krūmiem, cepuri nost, ļoti stratēģiski novietots atsvaidzināšanās punkts. Līdz šim augstākais kāpums (vai vismaz tā likās) paprasīja pāris minūtes, pēc kura varēja mēģināt kādu brīdi paskriet, bet tad nu tie kāpumi aizgāja lielajā, viens pēc otra kombinācijās ar kritušiem kokiem, kāpumi ar pieaugošu slīpumu, viltīgas takas apkārt pauguram un atkal kāpšana augšā. Vēlāk parādījās arī skriešanai piemērotāki posmi, bet tie pārsvarā bija klajā laukā un tā kā likās, ka esmu jau pietiekami sakarsis, daļu no tiem vienkārši izmantoju atpūtai no kāpšanas pauguros. Cik to vispār var saukt par atpūtu, spietojošie dunduru bari dzina uz priekšu un pat lēnāka iešana nozīmēja zaļo gaismu tiem nešpetnajiem radījumiem nosēsties uz rokām, kakla un kājām, lai kostu, dzeltu un visos iespējamos veidos kristu uz nerviem. Pat teiktu, ka tie kodumi nebija tas trakākais, tā dūkoņa 5 stundu garumā  dažbrīd noveda līdz izmisumam.

Pēdējais posms, kad tiešām sāku pārdomāt dzīvi bija laikam izbijis karjers, pēc kura sekoja pastaiga purvā. Šis bija viens no skaistākajiem posmiem ar neskarto dabu. Tā kā finišs bija jau sajūtams, tad psiholoģiski pēc karjera kāpuma viss kļuva ar katru soli vieglāks, bet kājas smagākas. Skrējiena reklāmas rullīšos redzētā grāvja šurmēšana jau likās, kā jautra atrakcija. Šī pelde 2  savienotos grāvjos/upēs vai sazinkā tās dubļu vannas nosaukt nebija ļoti atsvaidzinošana, bet tāpat tā putra bija patīkama pārmaiņa. Nedaudz amizanti, ka pirmajam tīrajam bridienam varēja tikt pāri kāpjot pār koka zariem un Artūrs aktīvi meklēja iespēj tik pāri sausā, bet to pārvarot atklājās, ka otra peļķe pārvarama pa lielam līdz viduklim kūdras zupā, te nu bija sausās kājas. Pēc tam vēl nieka kilometrs, bet vēl  500 metrus pirms finiša mazais ūdenspunkts, spēki nav ne cik palikuši, tāpēc apstājos arī pie tā, lai atsvaidzinātos.

Finišā pēc sataupītajiem spēkiem ūdenspunktā, ieskrienam smaidot. Smagi, bet patīkama sajūta, ka esi paspējis ieripot benzīntankā ar tukšu bāku, bet dažiem apgriezieniem vēl pietiek. Par uztankošanos runājot, palikām bez degvielas, jo pēc peldes un pārģērbšanās konstatējām, ka barotāji bija jau sapakojušies, nu tad hesītis pa ceļam. Ja ne laikapstākļi, tad noteikti šo distanci varētu veikt krietni ātrāk, bet par laimi, šodien piesardzība atmaksājās un kā pēc tam izrādījās, atjaunojos diezgan ātri un bez traumām, ja neskaita dažus noberzumus. Lielākā Daibes uzvara ir tā, ka beidzot dabūju to, ko sen nebiju izdzīvojis. Caur sāpēm noķert kaifu. Iepriekš, sevišķi pagājušajā gadā sevi nodedzināju un tad palika tikai ciešanas, rezultāti, kas no pasākuma uz pasākumu tikai pasliktinājās, pārtrenēšanas un sezonas noslēgumā nožēla par iztērēto laiku treniņiem un skrējieniem, kas nedeva prieku. Šeit sanāca tieši tā kā gribēju. Sapratu arī šī brīža vājās un stiprās puses un līdz ar to arī pielāgošu nākamos izaicinājumus pēc līdzīga principa- skriet to, kam esi gatavs un pēc iespējas izaicinot sevi. 50km Cēsīs vairs nav aktuāli, jo pēc šī izaicinājuma man īsti motivācijas nav skriet neko tik garu, Cēsīs varu mēģināt uzlabot savu vidējo tempu saprāta robežās manai tradicionālajai vidējais distancei.

Nākotnes plānošana paliek nedaudz sarežģītāka, jo jau saradās diezgan daudz pasākumi un ar pieņēmumu, ka drīzākais kaut kādi ierobežojumi paliks un varētu būt pat stingrāki, aptuveni saliku savu sacensību plānu atlikušajai vasarai un rudenim. Skriešu, visu, kam sanāks laiks, bet prioritāte būs Cēsīm, Siguldas SKM, Rīgas maratonam (Taisnais kā alternatīva, ja vīruss atkal piespiež ierobežot publiskas pulcēšanās) un Patriotam. Pārējais, kā sanāks. Pēdējo 10 gadu laikā izskatās, ka būs pirmā sezona bez neviena pusmaratona.

Un vēl lieta, ko ievēroju: ja skatās treniņu apjomu (bet ne izpildīto intensitāti) pie esošā noskrietā varētu mierīgi tēmēt uz Bostonas maratona kvalifikāciju vai pat uz maģiskajām 180 minūtēm (tur gan būtu jāpieliek kādi 20%-30% apjoma), realitātē pēdējos maratonus skrēju vairāk kā par stundu ilgāk, treilos nejēdzu samēro spēkus un pusmaratonos vispār loderēju.  Es neizmantoju pilnu potenciālu pie šī apjoma, tātad, šeit var daudz ko uzlabot. Nav tā, ka es to iepriekš nezināju, bet tā īsti nebiju pievērsis tam uzmanību un nebiju rēķinājis, ka patiesībā tas potenciāls ir lielāks, kā man likās.  Tā teikt, biznesa pamatojums man kāpināt apjomu nekāds nav, 42km maratons ir garākais, ko man teorētiski vajadzētu skriet vai samērojams īsāks vai garāks treils 35 būs smagāks. 50km un 50 jūdzes būtu jēdzīgi mēģināt, ja izdotos kāpināt noskrieto km skaitu pie esošā laika patēriņa treniņos. Nekādas jēgas sevi mocīt 8-12 stundas uz tik salīdzinoši īsām ultramaratona distancēm diez ko pamatoti nav.

Finišs, medaļa, prieks par lielisku skrējienu, izbaudīti Berlīnes skati, Currywurst, cepti kartupeļi un alus. Mans svētdienas komplekts 12. skriešanas sezonas atklāšanai. Esmu atkopies no pagājušā gada beigu neveiksmēm, atkopies no operācijas un pēc samērā veiksmīga Ziemas skriešanas seriāla esmu nostājies uz normāla režīma un esmu gatavs sacensties un pilnveidot savu skriešanu atbilstoši savām attiecīgā brīža iespējām domājot par ilgtermiņa sasniegumiem, nevis ātriem PB, aiz kuriem seko plato labākajā gadījumā vai izdegšana un rezultātu kritums sliktākajā. Viss iepriekš lasītais ir patiesība, izņemot pirmo teikumu. Labā ziņa ir tā, ka šo man būs iespēja (cerams) izdzīvot vācu šarmu un ordnungu apaļajā 13. sezonas atklāšanā 2021. gadā. Sliktā ziņa- man nav ne jausmas, kad šī gada sacensību sezona tiks atklāta.

Skrienu lielākoties sevis pēc un lai pabūtu uz kādu brīdi viens pats, tomēr sacensības man ir svarīga skriešanas sastāvdaļa, ko sāku  arvien vairāk novērtēt. Sacensties manā izpratnē ir neizd**st plaušas pirms finiša un lielākoties tikt galā bez traumām (kas sevišķi attiecas uz tiem gadījumiem, kad esmu izvēlējies distances un grūtību pakāpi “mazliet” neatbilstošu savai īstajai varēšanai), dažreiz izdevās arī izskriet ātrāk un pa laikam uzlabot savu personisko rezultātu kādā no klasiskajām skriešanas distancēm. Ironiski, ka beidzot esmu izlēmis patrenēties pareizi un paskatīties vai no tā kas mainās, taču visas sacensības pārskatāmā nākotnē tiek atceltas.

Mājās sēdēšanas laikā esmu labāk izpratis dažādo tautas skrējienu nozīmi. Tā ir iespēja tikt ārā no pilsētas. Uz šo brīdi būtu bijuši 4 braucieni uz tuvāku vai attālāku vietu, ieskaitot ārzemes. Tā ir iespēja apskatīt dabu, atpūsties un izpētīt tūrisma iespējas vēlākam laikam kā arī satikt draugus un paziņas. Lai arī pasākumi kaut ko maksāt, tomēr tās ir paliekošas atmiņas un emocijas, piemēram, 20 EUR un arī pēc trim gadiem atceros kā 5 stundas fukājos augšā /lejā pa Siguldas kalniem skaistā, bet vēsā oktobra rītā. Vēl tikpat naudiņas un joprojām kāju muskuļi paliek slābani atceroties Ventspils tuksnesi, liftu un hūti un neciešamo karstumu viena skrējiena laikā. Tās ir emocijas un piedzīvojumi. Skriešanas pasākumi ir Iespēja pārbaudīt sevi un uz brīdi aizmirst par citām lietām, kā arī saprast, ko un kā vajadzētu darīt labāk  nākamajās reizēs.

Savā ziņā man piespiedu pauze arī nāk par labu, jo varu patrenēt savu pacietību un motivāciju pieturēties pie treniņu plāna, tāpat arī nesākt sevi izdedzināt pirms pienākušas svarīgākās sacensības. Šobrīd Vairāk laika paliek eksperimentēt un saprast, kas dod rezultātu  un kas nē. Vienu brīdi uznāca kārdinājums skriet pēc virtuālajām medaļām, bet kaut kā ātri tam atmetu ar roku. Pirmkārt, man jau ir kaste ar tām medaļām un numuriem un otrkārt, kāda jēga vispār. Izvēlies distanci un apvidu, ko tāpat vari noskriet un pazīsti un tas arī viss, nav gatavošanās, taperings pēdējās nedēļas, pēdējā stress, mantu likšana, braukšana un tusiņš. Pa šo laiku esmu arī izskrējis nepazīstamos apvidos, skrējis mazliet izaicinošākas konfigurācijas skrējienus, bet man būtu grūti šādi “sacensties”. Nekad nesaki nekad un, iespējams, ka kāds izdomās virtuālu/pusvirtuālu izaicinājumu, par ko būtu interesanti pacīnīties un arī nopelnīt medāli. Orientieristiem ir interesants koncepts ar sagatavotajām trasēm, kur dodies kādā brīdī izskriet un trenēties.

Šobrīd plāns ir trenēties un cerēt, ka sezona kaut kad tiks atklāta. Pusmaratona izmēģinājums jau ir garām, līdz ar to paliek tikai garās sacensības. Pagaidām uz Lielajiem seriāliem neceru, tāpēc padomā ir mazāki, bet ne mazāk interesantie skrējieni. Šobrīd mērķis ir Cēsis Eko trail pārgājiens/skrējiens ar ~50km skatoties, cik gara un grūta distance paredzēta, tad Viļņas vai Valmieras maratons (Tallina arī ir variants) un Taisnais maratons, dubulto diez vai saņemšos. Pārējais būs izbaudīšanai un tiks izskriet atbilstoši tā brīža fiziskajai formai, drīzākais ne uz maksimumu, galvenais noskriet vidēji pēc rezultāta ne sliktāk kā pagājušajā gadā, bet ar mazāku piepūli. Rezultāti? Tad jau manīs, šobrīd trenējos ar rezervi uz 3:30 maratonam, bet drīzākais būs kādi 3:40-3:45, kas mani iepriecinās, jo būs nedaudz labāk, kā mans labākais laiks pirms pāris gadiem. Galvenais šī gada mērķis sasniegts, sagatavota bāze turpināt trenēties uz rezultātu uzlabošanu.

Sacensību rīts iesākās ar mānīgi patīkamu un saulainu laiku, kas vēlāk palika drēgns, motivāciju skriet tas nemazināja, jo uz pēdējo posmu pamodos ar patīkamu motivāciju paskriet un izbaudīt dienu. Pa ceļam jāpaķer komandas biedri no DUSa, par kuru vienojāmies iepriekš, bet nenorunājot adresi, kas zinot degvielas staciju izplatību Rīgā, bija mazliet neapdomīgi un dumji, jo rezultātā viens otru gaidījām katrs savā tilta pusē.

Sacensību stratēģija šoreiz kā Priekuļos- startēt no beigām, izbaudīt skriešanu un sevi padzenāt nedaudz ar tempu. Sākums sanāca lēns un smagnējāks kā gribējās, jo un daudz lēkāšanas ārpus takām apdzenot, jo kājas jau no sākuma pieprasīja ātrāku tempu, bet jau biju iesprūdis starp nesteidzīgākiem skrējējiem. Ar nelielu čakaru pirmā apļa pusē nonāku starp līdzīgā tempā skrienošajiem un turpinu vienmērīgi doties uz starpfinišu.

Otrais aplis ātrāks par pirmo, lai gan spliti to neuzrāda, biju aizmirsis ūdeni mājās, tāpēc nolēmu, ka prātīgi būtu apstāties padzerties no vairāk kā vienas krūzes un paņemt arī kādu labu un izsmalcinātu uzkodu (rupjmaize, šampinjons, un siers uz kociņa, starp citu, izcila ideja, jo vairākas garšas kopā un ātri apēdama), pārējā trase daļa tukšāka, līdz ar to veiklāk izskrienama.

Degviela sāka beigties tikai trases pašos pēdējos kilometros, varēju atļauties tempu nost nemest un izciest līdz galam. Kopumā- turēju nedaudz šī brīža kondīcijai grūti, bet turamu tempu, tikai nedaudz lēnāku kā Kuldīgā, jo nelīdzenāka trase un arī garāks gabals, ko nesties.

Par ziemas skriešanas sezonu kopumā: tā sākās ar garāku pusaktīvas atpūtas pauzi saprotot, ka kopumā vasaru var vērtēt kā labu dzīves mācību stundu un rezultātos samērā bezcerīgu, sevišķi galvenajās sacensībās maratonā un pusmaratonā. Bezcerīgs varbūt pārāk skaļi teikts, jo šī jēdziena definīciju jau kuro sezonu pārraksta kāda vārdā nenosaukta sporta veida komanda ar ārzemju kapitālu. Tik traki man arī negāja.

Pārmaiņas pēc individuāli un pa kluso paskriet neizdevās, jo tiku piespiedu kārtā ierakstīts komandas rindās Noskrien Ziemu seriālam un nu nācās pirmo posmu izskriet jau kā komandas sastāva dalībniekam- Trase nebija ļoti grūta, skrēju šoreiz mierīgi ne uz ko necerot, bet bija ok.

Pēc tam pēcoperācijas pauze ar lēnu treniņu atsākšanu un svara kontroli. Sāku trenēt ātrumu un to atjaukt ar mierīgiem skrējieniem pa vidu ņemot kārtīgas atpūtas pauzes, kas deva diezgan ātru rezultātu Kuldīgā- temps krietni ātrāks par veselu minūti uz kilometru, vieta grupā apmēram tāda pati, bet es to uzskatu par progresu, jo, lai saglabātu vietu nācās skriet krietni ātrāk, bet treniņos biju pavadījis tikai apmēram mēnesi, pie tam uz samazinātu kilometrāžu.

Pēdējais posms- garākā distance, ar līdzvērtīgu tempu Kuldīgai un kāpiens par 10 vietām vecuma grupām un mazliet vairāk vietām kopumā. Sezonā grupā pa vidu. Patiesībā galīgi nav slikti, jo īsti uz rezultātu nebiju skrējis, bet centos skriet komfortabli grūtā tempā. Pa lielam ar saprātīgu režīmu esmu atpakaļ, kur biju vasaras vidū pēc daudziem treniņiem un sacensībām, tas nozīmē, ka saprātīgi turpinot un lēnu pieliekot slodzi varu saskriet daudz vairāk un ātrāk.

Un laikam viena no emocionālākajām atziņām- man šis seriāls iepatikās. Pirmo sezonu laikam neskrēju vispār un tad nākamajos gados pēdējos ziemas posmus izskrēju kā gatavošanās sastāvdaļu pavasara maratoniem. Latvijā jau ir tā daudz skrējienu, tāpēc biju skeptisks vai tiešām ziemā vēl vajag vienu seriālu, bet tagad man pašam atbilde atradās, ka ir vieta gan un mani tā ziemas skriešanas atmosfēra uzrunāja. Tomēr kaut kas citādāks- iespēja arī tukšajā periodā izbraukt uz pusi dienas ārpus mājas un apskatīt vietas, kur neesi bijis vai iepazīt vairāk kādreiz apmeklētās no cita – taku un krūmu skatu punkta. Izskatās, ka rudenī manā ziemas darāmo sarakstā nākamos posmus atzīmēšu nevis kā “diez vai”, bet kā “ļoti iespējams”.

Kas jāatzīmē, biju samērā precīzs savā prognozē par komandas sniegumu- ieguvām 19. vietu, kas bija manā prognozētajā diapazonā. Komandai, kas veidota no nejauši savāktiem cilvēkiem, nav slikti- apmēram pa vidu.

Postscriptum.

Par Liktensdārzu- Sanāca beidzot iepazīties ar šo veidojumu klātienē. Nekādas ilūzijas vai lielas cerības neliku, bet nepameta sajūta, cik ļoti mākslīgs tas ir. Milzīgais uzbērums un betona saieta nami Daugavas krastā nav tā lieta, ko es iedomājos kā latvisko dzīvesziņu. Apkārt tik daudz vēstures, bet šī izskatās kā tāds piektais ritenis. Visa kā salikums no Sibīrijas mātēm līdz Hirosimas miera akmeņiem, sponsoru bruģa aleja un mākslīgs zemes uzbērums pie paša ūdens. Man, protams, ir skaidrs, ka nekas tur nav pabeigts, bet neceru, ka uzauguši koki un piekārtotas takas manās domās kaut ko mainīs.

Sezonas atklāšana šobrīd uz lielas jautājuma zīmes, abi plānotie pasākumi var tikt atcelti, no kuriem Berlīne, izskatās, ka puslīdz skaidrs, ka nebūs. Tas nozīmē, ka šogad pusmaratoni nespīd, bet ir opcija Vilka distancei augustā (5 mēneši laiks trenēties) un maratonam septembrī, viela pārdomām, laika izlemšanai aptuveni nedēļa vai divas.

Nepagāja liels laiks, kopš pēdējā bloga ieraksta, kad jau ierakstu prasījās koriģēt. Konkrēti, papagaiļa apņemšanos skriet SKM 36km pēc vairālu gadu pārtraukuma.
Man domas mēdz mainīties strauji, bet lēmums mainīt distanci bija pēkšņs pat man. Kā motivācija nostrādāja SKM trašu shēmu publikācija. It kā nekā neparasta un arī kāpumu metru summu sasniedzot 4 zīmju ciparu nav nekāds lielais pārsteigums. Vairāk par dinamiku, kāpumu summa pa gadiem SKM ir tikai pieaugusi un šobrīd vidējai distancei pārsniedz 1600 metrus, kas nozīmē, ka ar maniem treniņiem un gatavošanos salīdzinoši plakanajam maratonam ir bijis krietni par īsu. Sevi jau izaicinājumu maratonā pietiekami, lai pat neapsvērtu 2. izdzīvošanas tipa piedzīvojumu mēneša laikā. Pie tam 14km ar saviem 700 metriem man būs pietiekami interesanti. Labprātāk gan skrietu apli B 21km ar 800+ metriem. Bet kā ir tā ir, savas cīņas ir jāizvēlas prātīgi. Man uz SKM ir lieli plāni nākotnē, bet tagad ir jāiemācās, ka viss prasa laiku. 36km nākamgad ir principa jautājums.

Bez distances maiņas SKM plānos tika ieviestas arī lielākas korekcijas- nepiedalīšanās Valmieras pusmaratonā. Neesmu pētījis, bet iespējams, pirmo reizi izlaists 7 gadu laikā. Lai gan atjaunojos pēc maratona diezgan ātri (patiesībā lēnu, bet jutos labi), tomēr kaut kas lika pārdomāt piedalīšanos un neriskēt, jo novērotās vasaras beigu problēmas lika domāt, ka nonākšana atpakaļ uz sacenšanās takas būs ilgtermiņa jautājums. ļaudis gan meļš, ka nākamajā rītā pēc diezgan izlaidīgas uzdzīves biju izvēlējies sveču gaismā un sēžot mīkstos krēslos skatīties WRX rallijkrosu ar vīna glāzi rokās. Un tikai tā starp citu padomāt, kā gan tiem skrējējiem aukstumā un lietū klājas Valmierā. Ko tikai cilvēki neizdomā.

Dalībnieku ziņā šis nav lielākais skrējiens Latvijā un pirmajā 100 niekā var iekļūt arī ja finišē pēc nedēļas. Man pašam grupā šis skrējiens beidzās kā 22. grupā (no 36) un 37. kopsummā (no 85). Pavisam labi, ja ņem vērā, ka tiešām šoreiz ievēroju savu apņemšanos: “Māri, nu aiziet, šoreiz pa lēno”. Tas arī sniedz jau otro apstiprinājumu, ka es pārāk psihoju skrienot mačos, kas rezultējās ļoti ilgā atkopšanās periodā, lielu lūzienu sacensību vidū un pret ieguldītajām pūlēm pavāju rezultātu. Rezultāti šogad nav bijuši slikti dažbrīd vidējais temps lūsī ir bijis konkurētspējīgs ar dažiem labiem bukiem, vai ne, Jāni? Tas gan neattiecas uz asfaltu, kopš Kuldīgas nav bijusi vēlme stāties uz pusmaratona starta līnijas, lai izbēgtu no kaunpilnas salīdzināšanas ar cīņubiedriem.

Cīņa sākās kā parasti spraigi, kāpjot pa Ziediņa kalnu, tik tālu viss forši un ir zināms, augšā ievilkt elpu un tad doties skrējienā. Šeit arī sākās pārsteigumi- ievilkt elpu īsti nesanāca, jo gandrīz uzreiz sekoja lidojums lejā ar papildu pārsteiguma elementu- trase, kur zāle bija garāka bija visnotaļ slapja, te nu bija sausais skrējiens. Un tad uzreiz augšā un tad lejā. Kā jau var noprast arī apņemšanās skriet vēl nav tikusi uz izpildi un tik drīz arī šī vēlme nepiepildīsies. Pirmie 3km apmēram pusstunda 5km 49 minūtēs, diezgan ievērības cienīgs temps, ja ar to saprot došanos mājās no tirgus ar pilniem iepirkumu saiņiem, bet ne skriešanas sacensībās. 6.km bija pāris simti metru skriešnas, yess. Ātrākais km gar Gaujas krastiem un kānieku tiltu tempā zem 6 minūtēm, kam pēc pagara un lēna kāpiena sekoja diezgan ātri 3km pēc kārtas. Cik nu ātri var paskriet, ja pirmajos 5km kājas jau dabūjušas pamatīgi trūkties. Pēdējā brīža trases korekcijas liek doties augšup pa kāpnēm blakus jaunajam serpentīnam, ceru, ka nomirstot un kāpjot pa debesu kāpnēm šādas mocības nav jāizcieš. Finišs SKM stilā, tipini lejā pa Ziediņa nogāzi, lai lejā apgrieztos un kāptu atpakaļ uz finišu. Lejupceļā jau izvēlējos visus iespējamos lamuvārdus augšupceļam. Uzmundrinātāji bija jautri, lai izmuktu no trāpīgiem komentāriem nācās nest savas miesas augšup cik vien ātri var, kā apstāšanās, tā komentāri birst kā sniega pikas. var arī šādi.

Kopumā SKM pieprasa cieņu pret distanci un pret dabu, ja to nav, tad distance to iedīda. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc šoreiz šāda distance un reizēm der mācīties no savas pieredzes. Ņemot vērā izvēlēto taktiku un pašsajūtu, jo biju atpūties pirms starta, jutos nodzīts fiziski, bet morāli biju gatavs skriet vēl un vēl. Šis bija tas, ko es kopš vasaras meklēju, izkaifot skrējienu no sākuma līdz galam, neraugoties uz grūtībām. Tallinā šo pabojāja paša nesagatavotība/pārcentība. Šis skrējiens man vienmēr ir bijis nedaudz īpašs, bet šoreiz tas bija kaut kas vēl no augstakām matērijām. Bet bez kaifošanas vēlos pacīnīties, tāpēc nākamajos gados šis ir priotitāšu sarakstā 35km un kas zina, kas vēl..

Nākotnes plāni: Šoreiz paliek nemainīgi. Taisnais 42km un Patriots ~24km.
Gatavošanās norit pēc plāna, SKM ir noskriets, pie tam neslikti un nākamajā dienā piemesti papildu 15km mierīgā režīmā. un Nedēļu iepriekš sapārotie 20+20km ienāca bankā kā mīļie, kur abus skrēju pa pakalniem. Līdz ar to šobrīd 2 nedēļu mini Taper režīms.